Vardarbība pret bērniem ir bijusi sastopama visā cilvēces vēsturē, bieži visnežēlīgākajās un neiedomājamākajās formās. Tomēr vēl pirms neilga laika šī problēma lielā mērā tika ignorēta un neievērota. Tikai nesen ir kļuvusi par aktuālu tēmu, un to pierāda arī masu mediji, kur arvien biežāk un biežāk sastopamies ar šīs problēmas atspoguļošanu.
kad bērni sāk runāt par vardarbību ģimenē, tieši šis priekšstats ir tas, kas liek sabiedrībai vērsties pret bērnu, apvainojot viņu aprunāšanā un fantazēšanā, tā vietā, lai uzklausītu vai mēģinātu palīdzēt, jo bērna nosauktais varmāka taču ir tik labs cilvēks, viņš noteikti nevarētu izdarīt to, par ko bērns stāsta. Diemžēl , parasti bērns tādas lietas nesafantazē, jo viņam nav iemesla to darīt un bērns grib dzīvot ģimenē, taču saprot, ja viņš runās-kaut kas mainīsies.
Runājot par vardarbību un šo tēmu papētot, atklājas, ka vardarbība ir daudzveidīga un tā ietekmē arī ģimenes, līdz ar to –bērnu un viņa attīstību. Vecāki izmantojot savu varu un kontroli pār bērnu bieži vien neapzinās, ka tas ko viņi izmanto pret savu atvasi ir emocionālā vardarbība, kurai nav redzamu fizisku traumu, bet tikai no tā izrietošās sekas ar kurām varēs iepazīties zinātniski pētnieciskajā darbā par autora izvēlēto tēmu “ Emocionālā vardarbība ģimenē” . Darbā ir aprakstīti vardarbības iedalījumi un tās pazīmes bērnos un to vecākos pēc kurām var atpazīt vardarbību, kā arī sociālā riska ģimenes, to iedalījumus un audzināšanas defektus. Taču emocionālo vardarbību ir iespējams arī novērst un palīdzēt bērnam pārvarēt psihisku traumu. Par to autors raksta teorētiskās daļas nobeigumā.…
