Zeiboltu Jēkaba romāns “Ūdens burbuļi” tā iznākšanas laikā, tas ir, 1900.gadā, kritikā tika augstu vērtēts, un kā viens no būtiskākajiem pozitīvā vērtējuma aspektiem ir romāna varoņu interesantie raksturi, veiksmīgais psiholoģisko portretu veidojums, turklāt šie vārdi attiecināmi ne tikai uz tā centrālajām, bet arī epizodiskajām personām. Savukārt vienu no romāna centrālajiem tēliem – namīpašnieku Meimuru – gadsimta mijas literatūrkritiķis Vizulis pieskaitījis pie vislabākajiem latviešu literatūrā līdz tam radītajiem tipiem (Pīpiņš – Vizulis E. Iz mūsu jaunākās stāstu rakstniecības. – “Jaunā Raža”, 1900., nr.4, 108.lpp.). Savdabīgais raksturu veidojums, to atklāsme ne tikai statiskā, bet arī dinamiskā aspektā, manuprāt, ļauj visai veiksmīgi šo romānu ierindot ne tikai sociālās, bet arī sociāli psiholoģiskās prozas sasniegumu sarakstā.
Romāna sociāli psiholoģiskais raksturs atklājas arī tā centrālajā konfliktā, proti, konfliktā starp namīpašnieku Meimuru un skolotāju Pēteri Ozolu.…