Varas dalīšanas princips izpaužas valsts varas sadalījumā likumdošanas, izpildu un tiesu varā, ko realizē neatkarīgas un autonomas institūcijas. Šis princips garantē līdzsvaru un savstarpēju kontroli starp tām un veicina varas mērenību.
"Rietumu demokrātijās varas dalīšana ir spēkā kā princips, tomēr tā netiek īstenota ļoti stingri pēc tās ideāltipiskā modeļa. Vispārēji tiek stingri sargāta tikai tiesnešu neatkarība no izpildvaras iejaukšanās. Taču citādi varas sadales shēma vēsturiskā skatījumā jau no paša sākuma tomēr neizslēdz zināmus principiālo robežu pārkāpumus. ...Varas dalīšanas shēmas laušana nenotiek tikai tādā veidā, ka viena vara iedarbojas uz citu, kā parlamentārajā kontrolē, bet arī tādējādi, ka viena vara izpilda otras [varas] funkcijas. ...Tomēr, neskatoties uz šādiem sakrustojumiem, izlaušanos un robežu izzušanu, tiek sasniegts varas dalīšanas patiesais mērķis, kamēr valsts institūciju dažādās grupas, visumā skatoties, savstarpēji iedarbīgi kontrolē viena otru." 1
Jebkurā valstī izpildvarai, vienalga, kas to realizētu, pieder visai liela vara, kuras taisnīgā un lietderīgā izmantošanā ir ārkārtīgi ieinteresēti visi valsts iedzīvotāji. Tāpēc visa politiskās dzīves vēsture ir saistīta ar tautas cīņu par izpildvaras tiesību tiesisku reglamentēšanu un kontroles sistēmas veidošanu pār šo varu. Ja šāda kontrole nepastāv, izpildvaras realizācijā drīz vien ieviešas administratīvās patvaļas elementi, šīs varas realizētāji sāk to izmantot savtīgās interesēs. Tas noved pie varas atsvešinātības no tautas. Ja tauta arī nesāk cīņu par šādas varas gāšanu, tad katrā ziņā tā agrāk vai vēlāk mēģina panākt tās ierobežošanu un savu tiesību aizstāvēšanu.
Vēsturiski tautas cīņa bija vērsta uz līdzdalību likumdošanā, cenšoties ierobežot monarha varu ar likumu palīdzību. Pakāpeniski tika ierobežotas monarhu tiesības patstāvīgi izdot tiesību aktus bez tautas pārstāvju līdzdalības, parādījās tiesību akti, kas aizsargāja pavalstnieku tiesības, kā piemēram, Lielā brīvību harta Anglijā. Sākotnēji gan šajā cīņā dalību ņēma lielākoties tikai tautas virsslāņi - muižniecība un garīdzniecība, bet pamazām savu tiesību aizsardzībā iesaistījās aizvien plašāki sabiedrības slāņi.
Tomēr ar laiku pierādījās, ka nepietiekami ir pieņemt labus likumus, nepieciešams panākt arī šo likumu pareizu izpildi. Likumi nerealizējas automātiski, to realizāciju nodrošina izpildvara un, ja šo izpildi stingri nekontrolē, tad izpildvara var likumus visai brīvi interpretēt un pat pārkāpt.
Valsts varas dalīšanas teoriju sāka attīstīt jau Aristotelis, to turpināja attīstīt un pamatot Džons Lokks(1632-1704), tās klasisko veidolu izstrādāja Šarls Lujs Monteskjē(1689-1755), mūsdienīgā formā – Aleksandrs Hamiltons, Džeimss Medisons.…
