V.Benjamina esejas aktualitāte un novecojušais, salīdzinot ar šodienas mākslas, kultūras un sociālekonomisko situāciju

Problēma ir tā, ka Benjamina tēzē tomēr slēpjas nedaudz taisnības un šī lielā interpretācijas spēja rada šīs galējības starp krīzi, iznīcību un mākslu. Mūsdienās mākslinieki un muzeji lielā apjomā rada un uzkrāj gan audiovizuālo saturu, gan mākslas darbus tādos materiālos, kas nav paredzēti ilgstošai saglabāšanai. Mākslas vēsturniece un publiciste Kristiāne Frike (Christiane Fricke), runājot par laikmetīgās mākslas attīstību, atgādina Pola Sezāna izteikumu: “Ir jāpasteidzas, ja vēl kaut ko gribi redzēt, jo viss pazūd!” Ja Sezāns būtu mūsu laikabiedrs, viņš redzētu, kā šīs bažas apstiprinās milzu apmēros. Jau 20. gadsimta otrajā pusē iezīmējās situācija, kurā tehnisko mediju attīstība ietekmēja mākslas darbu producēšanas procesu. Viņa norāda, ka mēs “sēžam” uz artefaktu kalna, kuri ir savākti iepriekšējo gadu tūkstošu laikā, un nodarbojamies ar to atpazīšanu, kārtošanu un apjēgšanu. Manuprāt, šis ir labs piemērs, tam, mūsdienu sabiedrība ir nepacietīga un šī tuvināšana sev reizē ar reproducēšanu un imitāciju, rada ātru un mirklīgu mākslas darbu, cik vērtīgu, tas jau ir cits stāsts. Māksla mainās raķetes ātrumā. Atgriežoties pie fotogrāfijas, nesen sāku lasīt Rolāna Barta „Camera lucida.Piezīme par fotogrāfiju” un ļoti patika šis citāts : „ Fotogrāfijas laikmets ir arī revolūciju, protestu, atentātu, sprādzienu, īsāk sakot, - nepacietības, visa, kas noliedz nobriešanu, laikmets.” un vēlviens „...sabiedrība cenšas fotogrāfiju padarīt rātnāku, remdēt neprātu.”
Kopumā vairākas no Benjamina kritiskajām tēzēm par mākslas darba auru, oriģinalitāti ir aktuālas vēl mūsdienās, tomēr vairāk iezīmējas daudz novecojušas idejas. Mākslas novitāte un svaigums mūsdienās attīstās ar neizskaidrojamu ātrumu, un lai arī liela daļa vizuālais tāpat kā audiālais materiāls ir viduvējs, tam ir tiecība uz oriģinalitāti. Reprodukcija nav mākslas „krīze”. Reprodukcija ir visa vērtīgā pilnveidošana.

…