Būtisks vecums cilvēka dzīvē ir pusaudža gadi. Šai laika posmā psihologi novērojuši īpašu tieksmi pēc neatkarības, patstāvības, apkārtējo atzinības un cieņas. Tieši pusaudža gados bieži vien novēro vecāku un bērnu atsvešināšanos. Bērni vecākus uzskata par vecmodīgiem un nesaprotošiem, turpretim vecāki nezin ko iesākt ar bravurīgiem un ietiepīgiem tīņiem.
Kā raksta autors Levins K., galvenās pusaudžu iezīmes - saprātīgums, pacietība un humors; pusaudzis labprāt pauž iniciatīvu, taču jau trīspadsmitgadniekam dominē " vērstība uz iekšu",pusaudzis kļūst vairāk intraverts, parādās nosliece " ieiet sevī", viņš kļūst paškritisks un jūtīgs pret kritiku,somatiskās izmaiņas pastiprina arī tā jau svārstīgos noskaņojumus. Un par pārejas vecuma nozīmīgākajiem procesiem K.Levins (Levins,1998) uzskata personības dzīves un saskarsmes loka ( pasaules ) paplašināšanu. Svarīga loma tiek piešķirta arī grupām, kurās iekļaujas personība, un cilvēku tipi, uz kuriem tā orientējas. Pārejot no bērnības pieaugušo pasaulē, pusaudzis īsti neiederas nevienā no šīm grupām. Šī viņa sociālās situācijas un dzīves telpas īpatnība atspoguļojas arī viņa psihē, ko raksturo iekšējas pretrunas, pretenziju līmeņa nenoteiktība, paaugstināta kautrība un tajā pašā laikā agresivitāte, slieksme uz galējām pozīcijām un viedokļiem. Jo krasāka ir atšķirība starp bērnības un pieaugušo pasaulēm un jo stingrāk tās norobežotas, jo sasprindzinājumi un konflikti ir lielāki. Tāpēc pusaudžu uzvedības akcenti nekad nav vienādi.K. Levina koncepcijas vērtība ir tā, ka viņš jaunību aplūko kā sociālpsiholoģisku parādību, saistot personības psihisko attīstību ar izmaiņām tās sociālajā stāvoklī.
Pētot psiholoģisko literatūru es iepazinos arī ar autora Ē. Ēriksona darbu, viņš saskata četras personības neadekvātas attīstības līnijas, kuras var būt cieši saistītas:
1) izvairīšanās no tuvām, intimitātes attiecībām ar citiem cilvēkiem, it kā baidoties pazaudēt sevi. Jauniešiem raksturīgs nenoteikts pašvērtējums, tie bieži kaunas par sevi un šaubās par situācijas uzlabošanos nākotnē;
2) savdabīga "laika apstāšanās", jaunieša dzīves it kā izšķaidīšana laikā, neorientēšanās uz pagātni, tagadni vai nākotni.Cilvēks it kā gaida "grūdienu no ārpuses", kas viņam dotu ideju, jēgu, apvārsni;…
