Ievads
Vecā Derība ir jūdaismā galvenā, un kristīgajā mācībā viena no divām (otra ir Jaunā Derība) galvenajām atklāsmes liecībām, un ir šo reliģiju svētie teksti. Jūdaisti, kā arī kristieši attiecas pret Veco Derību kā pret Dieva vārdu.
Bībele abās ticībās tiek uzskatīta par morāles normu avotu. Ceļvedi, par kuru neko labāku cilvēks nav uzrakstījis.
Es līdz šim nebiju lasījusi Bībeli, un arī šobrīd ar to esmu iepazinies visai fragmentāri. Tomēr izlasot šos Svēto Tekstu fragmentus, man neradās vēlēšanās pievērsties kristietībai vai jūdaismam, jo Bībeles tekstos es saskatīju visai daudz pretrunīgas, mūsdienu morāles un ētikas normām neatbilstošas lietas. Faktiski Vecā Derība satur ne vien pretrunīgus, bet pilnīgi amorālus situāciju, lietu un notikumu interpretējumus.
Tāpat es nespēju saprast, kā cilvēki to var uztvert kā Dieva vārdu, jo šie raksti ir interpretēti vairāku cilvēku skatījumā, pārveidoti pēc viņu uzskatiem. Pie tam, man vairāk šķiet, ka Vecā Derība jau sen vairs nav izmantojama kā vēstures avots, bet gan kā kaut kas līdzīgs eposam.
Bībelē ir daudz tādu notikumu aprakstu, kuri mūsdienās tiktu klasificēti kā smagi noziegumi un to izpildītāji (Dieva izredzētie un pats Dievs) tiktu tiesāti. Bībeles pētnieks Raimonds Švagers ir saskaitījis 600 rakstu vietas, kurās skaidri attēlota vardarbība, 1000 pantus, kuros ir aprakstīti Dieva atriebības un soda izpildes akti, kā arī 100 pantus, kuros Dievs pavēl citiem nogalināt un upurēt dažādas dzīvas radības, tai skaitā arī cilvēkus.
Vecā Derībā nonāk arī dažnedažādās pretrunās, gan ar iepriekš noteiktajiem 10 baušļiem, gan ar mūsdienu ebreju morāles un ētikas principiem, kā arī mūsdienās pastāvošajām tiesību normām.
Savā referātā es izskatīšu vairāku fragmentu kopumus, kuros ir saskatāmas acīmredzamas pretrunas ar Dievišķajiem kritērijiem.
…
