Pirmās ziņas par Vecgulbenes pili saistāmas ar 1638.gadu, kad zviedru karalis Gustavs Ādolfs bīskapa pils zemi iznomāja pulkvedim Gustavam Hornam (1629.gadā poļu – zviedru karā uzvaru guva zviedri, līdz ar to Vidzeme, tātad arī pašreizējā Gulbenes teritorija, nonāca viņu īpašumā un sākās tā sauktie „zviedru laiki” Vidzemē). Citā avotā minēts, ka senākās ziņas par muižu atrodamas Vidzemes muižu arklu revīzijā 1625.gadā (Gulbenes vēstures un mākslas muzejs, 1989).
Pēc muižu redukcijas pils zeme nokļuva valsts īpašumā. Pēc Ziemeļu kara, kas no 1700. līdz 1721.gadam norisinājās starp Krieviju un Zviedriju, Vidzeme nonāca Krievijas īpašumā. 1763.gadā ķeizariene Katrīna II iznomāja zemi grāfam Ernestam Miniham; šajā laikā tad arī sāka celt Baltās pils ēkas centrālo daļu – divstāvu būvķermeni. Kamēr muiža bija grāfa Miniha īpašumā, no tās atdalīja ievērojamu daļu teritorijas, kura izveidojās par patstāvīgu muižu ar nosaukumu Jaungulbene. (Gulbenes vēstures un mākslas muzejs, 1988)
Kopš 1797.gada Vecgulbenes muiža ir baronu Volfu dzimtas īpašums. Volfu dzimta tika uzskatīta par vienu no bagātākajām dzimtām visā Latvijas teritorijā, no 17. līdz 20.gadsimtam Latvijas teritorijā šai dzimtai piederēja 29 muižas, no kurām septiņas bija Gulbenes rajonā – Lizuma, Druvienas, Vecgulbenes, Stāmerienas, Litenes un citas. Diezgan pamatoti laiku, kad muiža atrodas Volfu īpašumā, uzskata par saimnieciskā uzplaukuma periodu, kā arī par periodu, kad pilnībā izveidojies muižas apbūves komplekss, kas sastāv no divām kungu mājām – Baltās (tautā muižas ēka tiek saukta par „Balto pili”, jo pils vienmēr krāsota baltā krāsā; iespējams, ka šis nosaukums pieņemts, lai to atšķirtu no otras – „Sarkanās pils”, kas, savukārt, būvēta no sarkaniem ķieģeļiem) un Sarkanās pils, saimniecības ēku kompleksa ar kūtīm, staļļiem, lopu virtuvi, manēžu, siernīcu, oranžēriju un kalpu mājām.…