Vecumposmu socioloģija izpēta ļaužu attīstību no dzimšanas un līdz dzīves beigām ,šis
virziens palīdz uzzināt par to kādā veidā mainās sabiedrība un atsevišķs cilvēks.Kā mainās ļaužu
psiholoģija un kādi sabiedriskie faktori iespaido šīs izmaiņas..
Tas ir nepieciešams lai saprastu,kas notiek ar katru cilvēku kad viņš dzimst,kas notiek ar katru bērnu,kā mainās viņa iekšējā pasaule.
Darba(vecumposmu socioloģija) raksturota bērna attīstība,sakot ar zīdaiņa vecumu un beidzot ar agru jaunību.
Bērnu attīstību raksturo izmaiņas viņa attieksmē pret apkārtni. Tās izpaužas gan ārējās vides atspoguļojumā bērna apziņā, gan arī viņa darbībā. Visās šajās izmaiņās saskatāms noteikts periodiskums – katram vecuma posmam ir savas raksturīgas īpatnības, ko nosaka fiziskās un psihiskās attīstības pakāpe.
Ir pieņemta šāda attīstības posmu periodizācija:
1.Līdz 1 gadam – zīdaiņa vecums.
2.No 1 līdz 3 gadiem – mazbērna vecums jeb agrā bērnība.
3.No 3 līdz 7 gadiem – pirmsskolas vecums.
4.No 7 līdz 11 gadiem – jaunākais skolas vecums.
5.No 11 līdz 15 gadiem – pusaudža vecums.
6.No 15 līdz 18 gadiem – agrā jaunība.
Attīstības posma robežas ir visai nosacītas, relatīvas – tās var nedaudz svārstīties uz vienu vai otru pusi atkarībā no dzimuma, rasas un individuālajām īpatnībām. Sava ietekme te ir arī paātrinātajai jaunās paaudzes attīstībai mūsu dienās. Tomēr katram posmam ir arī savas būtiskas, raksturīgas iezīmes. Tās tad arī apskatīsim tuvāk.
Zīdainis
Pirmajā dzīves gadā zīdaiņa izturēšanos nosaka galvenokārt bioloģiskās vajadzības – bērns stihiski tiecas pēc barības, miega, normālas temperatūras un citiem labsajūtas faktoriem
Līdz ar redzes attīstību sāk parādīties iedzimtais orientācijas reflekss – bērns vēro māti un tuvāko apkārtni, tiecas satvert grabulīti un citus pieejamos priekšmetus, tuvina tos mutei un izdara dažādas haotiskas kustības.
Ar redzes, dzirdes un taustes palīdzību bērns uzņem pirmo neskaidro informāciju par apkārtējo pasauli. Ar katru mēnesi tā kļūst aizvien skaidrāka – bērns sāk pazīt māti un citus ģimenes piederīgos, tiecas pēc viņu tuvuma.
Zīdaiņa vecums cilvēka dzīvē tiek uzskatīts par morālās attīstības sākumu. Morālajai attīstībai ļoti nepieciešama mīlestība. Ir pierādīts, ka fiziskais kontakts ir svarīgs mīlestības, jūtu avots. Ar bērnu visu laiku nepieciešams būt ciešā saskarē. Mīlestība, ko rada ciešais kontakts tūlīt pēc bērna piedzimšanas, var noteikt arī vecāku vispārējo uzvedības modeli attiecībās ar bērnu. Tas uz bērna morālo attīstību atstāj ilgstošu ietekmi.
Zīdainis ir cieši saistīts ar māti tieši emocionāli. Šī emocionālā saikne saglabājas līdz 2 – 3 gadu vecumam.
Bērniem ir ļoti smalka nojauta, viņi ātri izjūt dziestošu mīlestību un izjūt bailes zaudēt vecākus, sevišķi mātes mīlestību. Jo bērns ir jaunāks, jo vieglāk viņš ir ievainojams. Vecāku mīlestības dēļ bērns ir spējīgs dzīvot. Mīļa attieksme pret bērnu liek viņam pat ļoti agri saprast, ka viņš vecākiem ir ļoti dārgs un mīļš.
Ienākot šajā pasaulē, mazulis savu māti mīl kā daļu no sevis. Šī mīlestībā ir dziļāka pat par mātes mīlestību.…
