Savas dzimtas turpināšanai ir nepieciešams atrast partneri. Dabā un dzīvē tā ir iekārtots, ka tikai pāris var būt nākošās dzīvības sācējs. Dzīves biedra meklēšana un atrašana nemaz tik viegla nav. Velnam bija jānoskrien trīs pāri zābaku, lai savestu Jāni ar Annu, šāda paruna vēl šodien ir tautā. Tas pierāda, lai atrastu sev pa prātam līgaviņu, vai patīkamu tēva dēlu, ir nopietni jāpiestrādā. Mūsu senči sievu ņēma mūžiņam, nevis vienam vakaram.
Līgavas meklēšana, bildināšana, derēšana un pārvešana sētiņā bija sarežģīts un grūts darbs.
Mūsu vedību parašās, par kādām runā dainas, atspoguļojās gandrīz visi agrākie līgavu lūkošanās, zagšanas un pirkšanas motīvi.
Senāk sievas svarīgākais pienākums bija dot dzimtai pēcnācēju. Bezbērnu laulības netika atzītas par pilntiesīgām. Pie latviešiem jaunā sieva nav baudījusi nekādas priekšrocības, pirms viņa nav kļuvusi māte. Pie dažām tautām (tatāriem) bezbērni varēja apmainīt pret citu tais laikos, kad dzimtu uzskatīja par svarīgāko dzīves sastāvdaļu.
Līgavu zagšana bija izplatīta Eiropā un arī Latvijā viduslaikos. Baznīca to apkaroja dažādiem sodiem, pat kakla tiesu. 1442.g. Livonijas zemes tiesa nosaka: ja kāds nevācis ar varu aizved sievu vai meitu, tas sodāms ar kaklu. Arī 1507.g. Valmieras landrāgi šo aizliegumu atkārto, jau piemetinot: bez viņas draugu un pašas gribas un atļaujas. Tāpat noteikumos ir paredzēts: ja kāda meita aizvesta ar viņas pašas ziņu, tad tos būs nekavējoties kopā dot un laulāt.
Tas tikai pierāda, ka līgavas zagšana bija iegājusi tautā jau no seniem laikiem un to tik viegli izskaust nevarēja. Vēl tagad mūsu vedību paražās šī zagšana un pakaļdzīšanās atspoguļojās kā vedēju un panāksnieku izdarības.…
