Ģimenes nodibināšana Eiropā tika regulēta ar likumiem jau mūsu ēras pirmajos gadsimtos. Nikajas koncils 325.gadā aizliedza laulības ģimenes locekļu starpā, kā arī starp tuvākajiem radiem(tēva un mātes brāļiem un māsām). Likumi sāka pārraudzīt arī sievas iegūšanas veidus, cenšoties iznīdēt visvecāko no tiem– līgavas zagšanu, kas viduslaikos bija pazīstama visā Eiropā. Kristīgā baznīca sākot ar 10.gs. lika nepaklausīgos sodīt ar nāvi. Savukārt sievas pirkšanas un pārdošanas aizliegumi zināmi jau no 1216.gada, kad pāvests to aizliedza kristīgajiem senprūšu apgabalos. Latvijas teritorijā līgavas zagšanas aizliegums pirmoreiz parādījās 1422.gadā Livonijas tiesību rīkojumā-,, Ja kāds nevācis(tas kurš nav vācietis) ar varu aizved sievu vai meitu, tas sodāms”. Sākot ar 16.gs parādījās noteikums laulāties baznīcā, kuram bija liela pretestība no vietējo iedzīvotāju puses. 1521. gadā Sāmsalas landtāgs atzīst, ka zemniekus var piespiest laulāties baznīcā tikai ar pēršanu, tādēļ pie katras baznīcas lika ierakt soda stabu 18.gs. sāka izskaust senās vedību paražas, lai gan baznīcā nelaulātus pārus varēja atrast pat līdz19.gs.
Vēl bija otrs iemesls, kas regulēja latviešu ģimenes nodibināšanās iespējas– precēšanās atļaujas iegūšanas no muižkunga dzimtbūšanas laikos. Rīkojums sniedzās arī pašu svinību norisē 1637. g. rīkojums noteica, ka vedību ilgums nedrīkst pārsniegt 2 dienas, viesu un atļauto dzērienu daudzums bija atkarīgs no zemnieka zemes platības. Noteikumi aizliedza arī sadalīt veltes: cimdus, kreklus, dvieļus un prievītes. 1697. g. noteikumos jau teikts, ka vedības drīkst svinēt tikai līdz nākamajai dienai, ielūgt tikai 12 pārus viesu, no jaunā pāra krājumiem dot 4 mucas alus un 3 stopus brandavīna. Viesu atvestie ciema kukuļi– ēdieni un dzērieni bija atņemami un izdalāmi uz pusēm starp šī pārkāpuma uzrādītāju un baznīcu. Nedrīkstēja svinības rīkot svētdienā, lai netraucētu svētdienas mieru un nekavētu dievkalpojumus.
…
