Velns - mitoloģiskā būtne latviešu literatūrā

Velns ir Latviešu dievība, kas pārvalda tumšo un ļauno. Velns ir pazemes un veļu valdnieks latviešu mitoloģijā, uz to norāda pats vārds "Velns", kas cēlies no vārda "velis". Senā Velna mitekļus vēl šobaltdien palīdz atrast vietu nosaukumi – Velna ala, Velnezers. Elles jēdziens ienāk tikai ar kristietību. Tad arī Velns kļūst par visa ļaunuma iemiesojumu, bet latviešu folklorā viņš ir lētticīgs, vientiesīgs, viegli uzvarams ne tikai Dievam, bet arī cilvēkiem. Velns simbolizē materiālo dzīvi. Velns vienmēr cenšas apmānīt cilvēkus un tas viņam neizdodas, un tas vienmēr paliek muļķa lomā. Velns dara visu, ko viņam liek un viņš ir gatavs maksāt ar naudu. Velns ir līdzīgs cilvēkam un dzīvniekam. Velnam ir tikai daļa no cilvēka, tam ir cilvēka augums un pārējā līdzība ir ar dzīvniekiem. Tam ir govs aste, āža kājas un ragi. Latviešu teikās minēts arī tas, ka velns piedalijies gan zemes radīšanā, gan cilvēka veidošanā. Velns, spriežot pēc latviešu teiku materiāla, ir dzīvojis ne tikai alās, bet vēl citās vietās – ellē, rijās, purvos, ezeros, zem akmeņiem, vecu koku dobumos, reizēm arī mežos, kas bieži atspoguļojas šo vietu nosaukumos. Īpatnēja norāde uz Velna piederību pazemei ir viņa saistība ar celmu. Celms uz Velna galvas norāda, ka pats Velns ir piederīgs apakšzemes pasaulei, tai, kas atrodas zem koka saknēm, zem celma. Velna saistību ar celmu folkloras tekstos atzīmējuši gan latviešu, gan lietuviešu pētnieki.…