Divas manas sapņu pilsētas ir Parīze un Venēcija. Protams, Eifeļa tornis, Latīņu kvartāls ar jaukajiem restorāniem, kruīzs pa Sēnu, Monmartra un Elizejas lauki, jā, tā ir Parīze... Slavenais Carnival Grande, ūdens kanāli ielu vietā, gondolas un vaporeto – tā ir mana sapņu Venēcija.
Esmu ļoti priecīga, ka varēja izvēlēties jebkuru tēmu, jo man nepatīk rakstīt nekādus zinātniskus referātus. Tāpēc izvēlējos rakstīt par savu sapņu pilsētu Venēciju, kurā es kādreiz noteikti nokļūšu. Šoreiz par Venēciju, jo par to es zinu daudz mazāk nekā par Parīzi. Skatoties krāšņās fotogrāfijas grāmatās un žurnālos, klausoties tēta stāstītajā, sapratu, ka šī pilsēta mani absolūti fascinē un patiešām vēlos tur nokļūt un varbūt pat kādu laiku dzīvot! Un noteikti vēlos redzēt arī Venēcijas karnevālu ar visām krāšņajām maskām, lieliskajiem uzvedumiem un just gaisotni, kas tur valda un kuru tik daudz aprakstījuši rakstnieki savos darbos: Anna Ahmatova, Nikolajs Gumiļovs, Tomass Manns un gleznotāji: Veroneze, Ticiāns, Karpačo, Tintorento, Kanāle gleznojuši. No Venēcijas smēlušies iedvesmu arī komponisti Pēteris Čaikovskis un Antonio Vivaldi. Ar Venēcija sindromu, manuprāt, sirgst lielākā daļa pasaules iedzīvotāju. Arī es.
Šajā referātā vairāk vēlos iedziļināties Venēcijas karnevāla būtībā, jo par to es pavisam maz zinu un tas mani ar saviem nostāstiem ir burtiski apbūris.…