Apmainīties domām sazināšanās procesā cilvēkam ir vitāla vajadzība. Šī apmaiņa dod iespēju kopīgi darboties materiālo vērtību ražošanā, cīņā ar dabas spēkiem, tā vai citādi regulēt ikviena cilvēka darbību. Domu izteikšanā piedalās divas puses – runātājs un klausītājs. Runātājs izraugās domas izteikšanai nepieciešamos vārdus, saista tos pēc valodas gramatikas likumiem un izrunā, artikulējot runu. Klausītājs runu uztver un tā vai citādi saprot tajā izteikto domu. Katrā sarunu biedrā norisinās noteikti, bet dažādi procesi. Runai ir komunikatīva funkcija, jo izpaužas mijiedarbība starp cilvēkiem. Bet, lai norisinātos efektīva komunikācija ir jāprot arī klausīties, un tas pat bieži ir sarežģītāk nekā labi runāt. Prasme klausīties pieder pie vissvarīgākajām cilvēka komunikatīvajām iemaņām. Ar prasmīgu klausīšanos cilvēks rada par sevi labu iespaidu, labāk izzina partneri un protams uzņem informāciju. Lielākā daļa cilvēku klausīties neprot. Prasme klausīties ir lietišķo attiecību un panākumu viena no galvenajām atslēgām. Komunikācijā cilvēki mēģina atrast vai nodibināt sava veida kopību. Psiholoģijā komunikāciju izprot kā informācijas nodošanu un saņemšanu, izmantojot kopējus simbolus – gan verbālus, gan neverbālus. Komunikāciju varētu raksturot kā sazināšanos ar vārdu palīdzību vai bez tiem. Vadītāja funkcijas (plānošana, organizēšana, līderība, kontrolēšana) ir cieši saistītas ar komunikāciju, tāpēc katram vadītājam ir jābūt labam komunikatoram. Organizācijā komunikācijai ir liela nozīme ne tikai no vadītāja puses, bet arī savstarpējās attiecībās organizācijas iekšienē un arī uz āru vērstajās attiecībās. Bet bieži komunikācijas process notiek neefektīvi vai rezultāts nav vēlamais, tādēļ ir svarīgi zināt galvenos komunikāciju iespējas, šķēršļus un ietekmi uz dažādu cilvēku uztveri.
Komunikācija ir informācijas apmaiņas process starp partneriem.1 Saskarsmē cilvēki apmainās ar idejām, domām, jūtām, faktiem un uzskatiem. Komunikācijas laikā informācija tiek ne tika nodota, bet arī radīta, precizēta un attīstīta. Informācijas apmaiņa notiek subjektu attiecību sistēmā, balstoties uz partnera un saskarsmes situācijas uztveri. Komunikācijas procesā partneri cenšas realizēt savus mērķus, vajadzības un intereses. Komunikācija ir iespējama, ja partneriem ir līdzīga informācijas kodifikācijas un dekodifikācijas sistēma. Lai darītu zināmas savas domas partnerim, cilvēki tās kodē (piem.: vārdi, rakstu zīmes). Partneris savukārt veic dzirdētā dekodifikāciju t.i. atšifrē no uztvertajām zīmēm domu saturu. Informācijas apmaiņa ir iespējama tikai tajā gadījumā, ja zīmes un to nozīmes ir pazīstamas visiem komunikācijas dalībniekiem. Piemēram, ja studente Dženija zina tikai latviešu, krievu un angļu valodu, klausoties ko saka tikai somu valodā runājoša student Eila, Dženija uztvers tikai skaņu kopumus, bet neko nesapratīs, jo nepazīst somu valodas zīmju sistēmu un nevar veikt dekodifikācijas operāciju.
Komunikatīvie procesi var būt gan virzīti uz atsevišķām personām (aksiāli komunikatīvie procesi), gan uz daudziem iespējamajiem saņēmējiem (retiāli komunikatīvie procesi), piem. masu mēdiji – radio, laikraksti, televīzija u.tml. …
