Saskarsme, arī komunikācija, sazināšanās, saziņa un savstarpēji sakari, ir informācijas (domu, jūtu u.c.) apmaiņa starp diviem vai vairākiem cilvēkiem gan runas, gan žestu veidā. Tā ir ļaužu vai sociālu grupu savstarpēja mijiedarbība. Cilvēku savstarpējam attiecībām ir ļoti nozīmīga loma mūsu dzīvē. Mēs esam saistīti ar citiem cilvēkiem un atkarīgi no viņiem tāpat kā viņi ir atkarīgi no mums. Savstarpējās attiecībās mēs veidojamies par cilvekiem, jo caur tam tiek apmierinātas mūsu pamatvajadzības. Saskarsmē gandrīz nekas nav mazsvarigs gan vārdi ,gan darbība, garastāvoklis, izturēšanās veids, pat mīmika vai klusēšana sniedz informaciju par mums(1).
Verbālā saskarsme ir vārdiska sazināšanās gan mutiski, gan rakstiski. Tā ietver prasmi runāt un klausīties. Tā norisinās dažādās formās a)kā monologs- viena cilvēka runa, b) kā dialogs - divu cilvēku vai pušu runa, c) kā diskusija – tā ir daudzpusēja saruna.Veiksmīga saskarsme var veidoties tādēļ, ja esat apguvuši efektīvas klausīšanās prasmi. Efektīvas klausīšanās ietver aktīvu piedalīšanos sarunā, ar interesi klausoties sarunas partnerī (1).
Japāņu zinātnieka Masaru Emoto pētījumā tika pierādīts, ka cik kvalitatīvas būs vairāk nekā divas trešdaļas no fiziskā ķermeņa, izrādās tieši atkarīgs ne vien no tā, ko dzerat un ēdat, bet arī no tā, ko domājat, runājat un jūtat (2).
Internajā aprūpē praktizējošas māsas, veicot profesionālās lomas, veic pacienta uzņemšanu, pārvietošanu vai izrakstīšanu no slimnīcas, veic medikamentu ievadīšanu, pacientu izglīto, sagatavo dažādām procedūrām, aizsargā pacienta intereses, dod padomus, sniedz mierinājumu vai konsultāciju, uzklausa: visas šajās situācijās māsai jāprot iedrošināt, rosināt un uzturēt atbilstošu saskarsmi ar pacientiem skaidrā un nepārprotamā veidā (3).
Māsu praksē saskarsmi nevajadzētu uzskatīt kā pašu par sevi saprotamu. Ir ļoti liela atšķirība starp neapzinātu un mērķtiecīgu sazināšanos. Veiksmīgi veidota saskarsme ir veiksmīgas aprūpes pamats. Internas māsas pienākumi ir pacientu uzņemšana, pārvietošana, izrakstīšana, pacientu izglītošana,sagatavošana dažādām procedūrām – visās šajās situācijās māsai jāprot iedrošināt , rosināt un uzturēt atbilstošu saskarsmi ar pacientiem skaidrā un nepārprotamā veidā. Lai aprūpes laikā risinot pacienta problēmas, sasniegtu mērķi, kas vitāli svarīgs pacientam, nepieciešamas labas sarunas un izjautāšanas iemaņas. Māsām jāattīsta dialoga veidošanas prasme, lai mērķtiecīgā sarunā palīdzētu pacientam. Dialogs sākas ar pārrunām vai novērtējumu un turpinās visu laiku, kamēr pacients ir māsas aprūpē (3).
Ar dialoga starpniecību māsa palīdz pacientam izteikt viņa vajadzības, samazināt problēmu radīto spriedzi un satraukumu (3).
