Pirms pievēršos vienam no iespējamiem saskarsmes veidiem – verbālai saskarsmei, noskaidrošu, kas tad ir saskarsme, ko ar to saprot psihologi:
saskarsme – savstarpējo attiecību realizācija uzvedībā. Ar jēdzienu saskarsme vienlaikus apzīmē gan komunikāciju, gan mijiedarbību, gan sociālo percepciju. Jēdziens saskarsme ir mēģinājums latviskot krievu jēdzienu “общение”, kuru plaši lietoja padomju laikā un kurš tiek lietots arī mūsdienu krievu psiholoģijā. Rietumu psiholoģijā jēdziens saskarsme aptuveni atbilst jēdzienam komunikācija, savukārt pats komunikācijas skaidrojums ir atšķirīgs dažādās teorijās.
Saskarsme ir viens no galvenajiem personībai pieejamiem izziņas paņēmieniem, jo katra personība tikai ar saskarsmes palīdzību, atdarinot citus sabiedrības locekļus, iemācās saprast sabiedrību un līdz ar to arī sevi. Cilvēks saskarsmē tiek iesaistīts ar pirmo elpas vilcienu – atrodoties līdzās mātei. Saskarsme turpinās ģimenē, skolā, studiju laikā un profesionālajās gaitās.
Tātad kopš cilvēks ir piedzimis, viņam apkārt nemitīgi ir cilvēki, tātad jau netiešā veidā viņš tiek ierauts šai saskarsmes procesā. Un ar katru nodzīvoto dienu viņš iesaistās saskarsmē aizvien vairāk. Šeit gan vēlētos atzīmēt vienu pretrunu: ja pieņemam, ka cilvēks jau piedzimst ar spējām, tātad augot viņš tās tikai attīsta, savukārt otrs viedoklis ir tas, ka cilvēks var piedzimt arī kā “balta lapa”, tātad pirms tam viņam šo spēju nav, tās ir jāiemāca. Te vietā varētu būt jautājums: vai cilvēkam ir šīs spējas un tās ir tikai jāattīsta, vai tās ir jāiemāca?…