Veronikas Strēlertes
svarīgākie dzīves dati, personība un dzeja.
Veronika Strēlerte ir robežu dzejniece, viņa stāv uz robežām un vēro abpus. V. Strēlertes dzeja nav formas jēdziens, tas ir smalkjūtīgs atgādinājums mūsdienu cilvēkam nepazaudēt mūžīgās vērtības, nepaļauties lietu verdzībai, neļauties sašķeltībai un neierastēniski izkais;ities.
V. Strēlertes cilvēciskais liktenis, protams, ir vienots ar viņas dzejnieces likteni. Tāpēc arī dzeja un dzīve iet līdztekus un viena dzejas fakta likumsakarības bieži vien izgaismo dzīves fakts. It īpaši ja runājam par trimdas dzejnieka likteni.
1912.gada 10. oktobrī Dobelē, rakstveža ģimenē dzimusī Rudīte Strēlerte, literārā pseidonīma vārdā – Veronika Strēlerte, jau divu gadu vecumā, sākoties Pirmajam pasaules karam, kopā ar ģimeni nokļūst bēgļu gaitās valkā, vēlāk Krievijā. Vecāki Latvijā atgriežas drīz pēc neatkarīgas valsts proklamēšanas, meita mācās Jelgavas 4. pamatskolā, Auces pamatskolā, Jelgavas 2. valsts ģimnāzijā, Rīgas 2. pilsētas vidusskolā. Rīgas mācību laikā top arī pirmie nopietnākie dzejoļi, kurus atzinīgi vērtē dzejnieks un šīs skolas skolotājs Voldemārs Dambergs.
Strēlertes turpmākos gados pēc skolas pabeigšanas aptumšoja Helmas slimība – hronisks bronhīts, pēc kura nāca plaušu karsonis un vēlāk tuberkuloze, kuras dēļ Helma arī mira.
Sākot publicēties periodikā, iekļūstot literārajās aprindās ap žurnālu „Daugava”, Strēlerte iepazinās ar citiem rakstniekiem, tomēr galveno interesi viņa tomēr veltīja studijām Latvijas Universitātē, kurā pavadītos gadus viņa atceras kā pilnvērtīgākos savā mūžā. Universitāti viņa pabeidza tikai vācu okupācijas laikā 1941.g. ar diplomu, bet bez zinātniskā grāda.
Veltas Tomas
svarīgākie dzīves dati, personība un dzeja.
Dzejniece Velta Toma dzimusi 1912.g. 13.janvārī. pati Toma par savu piedzimšanu raksta:
“Īsi pēc pusnakts, starp pirmo un otro stundu, atskanējis un pārkliedzis jēru mēšanu cilvēka bērna pirmais brēciens. Pirmā meita ģimenē, un tā bijusi es, piedzimusi 1912.gada 31.janvārī Neretas pagasta Šausmānu mājās.”
Šausmānu mājas, kur dzejniece pavada bērnību, tiek daudzinātas par pagasta skaistāko vietu. Mazā Velta esot bijis talantīgs bērns – deviņu mēnešu vecumā skaidri runājusi dažus teikumus un sākusi staigāt, bet divu gadu vecumā sacerējusi un skaitījusi pirmo vārsmu: “Pogaini, pogaini visi mani zēni!” Dzejniece nīst krievus, bet īpaši vāciešus jau no agras bērnības:
“Ja naidu pret krieviem esmu mantojusi, klausoties mātes stāstus par Lielo Piekto gadu, tad pret vāciešiem tas pa daļai agrā bērnībā pašas vērojumos audzēts.” Veltas bērnība nebija viegla, jo šausmānu māju bērniem bija jādara visi darbi, kur vien varēja rokas pielikt. Toma raksta:
“Cik dažu vakaru neesmu lūgusi Dievu: kaut rītā lītu! Tad mani neceltu ganos… Gaidīja taču Susēja ar plunčošanos, gaidīja mazie brāļi un māsa ar rotaļām, bet man agri bija jābūt lielajai.”…
