Vērtības reliģijā

Protams, dzīvē ir atšķirīgas situācijas, kad varbūt pat nedrīkst jebko pieņemt vai dot. Taču izņēmumi neapgāž likumsakarības, un tā īsti sevi atrast mēs varam tikai mīlestībā.
Mīlestība palīdz attīstīties citām dāvanām, pastiprina tās. Tā iespējams piepildīt cilvēka miesīgās, dvēseles un gara vajadzības. Kaut arī cilvēks būtu visapdāvinātākais, bez mīlestības viņš neko patiesu un paliekošu neiespēs, netiks vairotas īstās vērtības.
Pāvila skatījumā mīlestība izpaužas sekojoši: “Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Un, ja es pravietotu, un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības – tad es neesmu nekas. Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības – tad tas man nelīdz nenieka”. [1.Kor 13:1–3].
Mīlestību nevar palielināt vai samazināt demokrātiski nobalsojot. Kas attiecas uz toleranci, tad tas tehnikā apzīmē “pielaidi”, kas var būt pieļaujamās robežās – ja tā kļūst par lielu, tad mehānisms nedarbojas vai pat sabrūk. Jau Platons (Plato) uzskatījis, ka vistālāk no likuma un kārtības ir tirāniskās un mīlestības tieksmes.
Dž.Makdauels un D.Dejs (J.McDowell, D.Day) secinājuši – tolerance cenšas būt neuzbrūkoša, kamēr mīlestība riskē; tolerance dievina uzskatu dažādību, kamēr mīlestība tiecas uz vienotību; tolerance nemaksā neko, kamēr mīlestība maksā visu.
…