INVESTĪCIJU PORTFEĻA VEIDOŠANAS BŪTĪBA UN NEPIECIEŠAMĪBA
Ikviens ieguldījums sākas ar ieguldījumu politikas izvēli, kura sevī ietver ieguldītāja mērķu noteikšanu un ieguldāmo līdzekļu apjoma noteikšanu. Portfeļu veidošanas stratēģija ir atkarīga no vairākiem savstarpēji saistītiem faktoriem, investīciju apjoma un investīciju reģiona, interesējošām nozarēm, paredzamā investīciju termiņa, nepieciešamā ienesīguma līmeņa un pieļaujamā riska. Ņemot vērā to, ka racionālā investīciju stratēģijā pastāv tieša saikne starp risku un ienesīgumu, tad par ieguldījumu mērķi nedrīkst izvirzīt milzīgu ieguldījumu atdevi. Ir jāapzinās, ka dzīšanās pēc iespējas lielākas peļņas var novest pie lieliem zaudējumiem. Investīciju mērķi ir jāformulē, ņemot vērā kā ienesīgumu tā arī risku.
1.1. IEGULDĪTĀJA SĀKOTNĒJĀ UN BEIGU LABKLĀJĪBA
1952.gadā zinātnieks H.M.Markovics publicēja fundamentālu darbu, kurš tiek uzskatīts par mūsdienu portfeļa veidošanas teorijas pamata pieeju. Markovica pieeja sākas ar pieņēmumu, ka ieguldītājam patreizējā laikā pieder noteikta naudas summa, kuru viņš vēlas ieguldīt. Šie naudas līdzekļi tiks ieguldīti uz zināmu laiku, ko sauc par pārvaldes periodu (holding period).
Perioda beigās ieguldītājs pārdos savus perioda sākumā iegūtos vērtspapīrus, un iegūtos līdzekļus viņš var izmantot patēriņā vai arī reinvestēt gūtos līdzekļus citos vērtspapīros. Tādējādi, Markovica pieeja investēšanas procesam ir diskrēta. Sākotnējā laika momentā t=0, ieguldītājs iegādājas portfeli veidojošos vērtspapīrus , kuri būs viņa īpašumā līdz perioda beigām t=1. Tā kā portfelis sastāv no dažādiem vērtspapīriem, tad ieguldītāja izvēle ir ekvivalenta optimāla portfeļa izvēlei no visu iespējamo portfeļu kopas. [5;169]
Pieņemot lēmumu par vērtspapīru iegādi, ieguldītājam jāņem vērā tas, ka nav zināms šo vērtspapīru ienesīgums nākotnes laika periodā. Tomēr ieguldītājam ir iespēja prognozēt vērtspapīru sagaidāmo ienesīgumu (expected returns), balstoties uz pieņēmumiem un ieguldīt līdzekļus vērtspapīros ar vislielāko gaidāmo ienesīgumu. Tomēr šāds lēmums var izrādīties nesaprātīgs. Tipisks ieguldītājs vienlaikus vēlas, lai portfelis būtu ar augstāku ienesīgumu, un, lai portfelim piemītošo risku būtu iespējams novērtēt, un, lai risks būtu pēc iespējas mazāks. Tas nozīmē to, ka ieguldītājs cenšoties panākt maksimāli augstu ienesīgumu un minimālāko risku, nokļūst starp diviem pilnīgi pretējiem mērķiem. Šos mērķus ir jācenšas sabalansēt, laika momentā t=0, kad tiek iegādāti vērtspapīri. Markovica modelis ļauj šīs pretrunas kaut daļēji novērst un vērtspapīru portfeļa izveidē ņemt vērā abus faktorus.
…
