No ekonomikas teorijas viedokļa, tāpat kā jebkurš cits tirgus, arī vērtspapīru tirgus veidojas no pieprasījuma, piedāvājuma un līdzsvara cenas. Pieprasījumu veido vērtspapīru emitenti – valdība, uzņēmumi un visi pārējie emitenti, kuriem līdzekļu pietrūkst. Piedāvājumu pārstāv iedzīvotāji un uzņēmumi, kuriem zināmu apsvērumu dēļ izveidojušies ietaupījumi.
Vērtspapīru tirgus ir vairāku stihiski noteiktu procesu operators, tāpēc vērtspapīru tirgus galvenais uzdevums ir mobilizēt ietaupījumus investīcijās un nodrošināt investīciju drošību.
Jēdziens “vērtspapīru tirgus” apvieno daudzus paralēlus vērtspapīru tirgus, kas savstarpēji atšķiras gan pēc tirgus dalībniekiem, gan arī pēc pārdošanas metodēm un emitentiem.
Vērtspapīru tirgus iedalās primārajā un sekundārajā. Primāro tirgu iedala biržu un ārpusbiržu sektorā. Biržās kotējas tikai stingri atlasīti vērtspapīri, minimālais darījumu apjoms ir salīdzinoši liels un tirdzniecībā piedalās tikai brokeri. Ja potenciālais investors vēlas ieguldīt naudu šajos vērtspapīros, viņam ir jāgriežas pie brokeru sabiedrības, kura ir pārstāvēta biržā. Ārpusbiržas tirgus ir plašāks nekā biržas, tas ir liberālāks un mazāk kontrolēts. Šobrīd Latvijā darbojas praktiski tikai ārpusbiržas tirgus. Ar nedaudzo vērtspapīru tirdzniecību nodarbojas paši emitenti un pāris desmiti brokeru firmas. Darījumu apjomi ir ļoti niecīgi.
Īpašs vērtspapīru tirgus segments ir sekundārais tirgus. Kā jau iepriekš minēts, visi vērtspapīri ir saistības segt tos ar ekvivalentu naudas vai preču daudzumu un pēc būtības ir līdzīgi apgrozībā esošajai naudai – valsts parādzīmēm. Vērtspapīri var tikt izmantoti dažādiem savstarpējiem norēķiniem, var tikt ieķīlāti pret kredītu bankā utt. Vienīgā problēma, kas kavē šī sekundārā vērtspapīru tirgus attīstību, ir informācijas un līdz ar to arī uzticības trūkums pret tiem. Apgrozībā laistie vērtspapīri atkarībā no to likviditātes vairāk vai mazāk papildina maksājumu instrumentu skaitu.
Publiskajā emisijā un publiskajā apgrozībā vērtspapīri tiek laisti dematerializētā formā, citiem vārdiem sakot, vērtspapīri nav nodrukāti uz papīra, bet eksistē iegrāmatojuma veidā. Izņēmums var būt tikai Vērtspapīru tirgus komitejas paredzētajos gadījumos, jo tā veic vērtspapīru publiskās apgrozības uzraudzību. Vērtspapīru emisija un laišana publiskā apgrozībā ir atļauta tikai tad, ja vērtspapīri ir reģistrēti komitejā un ir saņemta tās atļauja. Kad atļauja saņemta, emitentam vērtspapīri ir jāiegrāmato Latvijas Centrālajā depozitārijā, un tad viņš ir tiesīgs laist vērtspapīrus apgrozībā. Tas tiek organizēts fondu biržā. Vērtspapīru publiskā apgrozība ir atļauta un notiek tikai ar brokeru sabiedrību vai Latvijas Republikā reģistrēto banku starpniecību.
Vērtspapīri, tāpat kā nauda, tiek iespiesti uz augsti kvalitatīva papīra, izmantojot dažādas aizsardzības metodes pret viltojumiem. Pasaulē ar vien lielāku popularitāti iegūst tā sauktās "elektroniskās" akcijas, kas glabājas datora atmiņā, bet ieguldītājam ir grāmatiņa, kurā ir uzskaitīti viņam piederošie vērtspapīri. Paši vērtspapīri šai gadījumā glabājas vai nu depozitārijā, vai arī brokeru sabiedrībā. Šis vērtspapīru glabāšanas veids dod iespēju pārdot vērtspapīrus pa telefonu sazinoties ar brokeri, kā arī nav jārūpējas par vērtspapīru uzglabāšanu.
…
