Jauniešu vecumā gūtie paradumi un pieredze būtiski ietekmē viņu turpmāko dzīvi un veselību, tādēļ ir nepieciešama adekvāta, atbilstoša informācija par reproduktīvās veselības jautājumiem. Šīm sniegtajām zināšanām būtu jābūt tādām, kas liek aizdomāties par savu un partnera veselību, drošību un paša patiesajām vēlmēm attiecībā uz dzimumattiecībām, savu uzvedību un tās sekām. 21. gadsimtā, kad cilvēki ir kļuvuši atbrīvotāki, brīvāki savos uzskatos un rīcībā (it sevišķi seksuālajā), mainoties vērtībām un politiskajai iekārtai, paaudzēm, esot tehnoloģiju attīstības bumam, vairs neder tie mācīšanas (vai drīzāk noklusēšanas) veidi par dzimumdzīvi un veselību, kas agrāk (‘mums intīmās dzīves nav’, ‘bērni rodas kāpostos’, vai meklē informāciju pats vai nezini neko). Jaunieši visu uzzin jau krietni agrāk no masu medijiem un draugiem, pirms mēs paspējam apjaust, ka ‘mūsu mazais bērns nemaz vairs nav tik mazs’. Turklāt šī agrīnā interese par sevi, seksualitāti un dzimumdzīvi rodas ātrāk kā kādreiz (kā mums šķiet) arī tādēļ, ka mūsdienās pubertāte iestājas 2 – 2,5 gadus ātrāk nekā pirms gadsimta, [1] organisma paātrinātas fiziskās attīstības un nobriešanas (salīdzinājumā ar priekštečiem) jeb akcelerācijas dēļ. [2]
Pasaules Veselības organizācija ir definējusi dzīves prasmes, kas ir „pozitīvas, apkārtējiem apstākļiem atbilstošas uzvedības spējas, kuras indivīdam ļauj tikt galā ar ikdienas prasībām un pieņemt tās izaicinājumus. Ar dzīves prasmju palīdzību (lēmumu pieņemšana, attiecību veidošana u.tml.) indivīds spēj palielināt kontroli pār savu veselību un dzīvi kopumā. Dzīves prasmju izglītība nav tikai informācijas sniegšana, bet arī spēju attīstīšana iegūtās zināšanas adekvāti lietot praksē”. [3]
Līdz ar pusaudžu gadījuma dzimumsakariem, ja nav bijusi radīta iespēja iegūt šīs dzīves prasmes, zināšanas par savu attīstību, nobriešanu un iespēju, kā sevi pasargāt, tad tam var sekot virkne seku, piemēram, nepilngadīgo meiteņu grūtniecība un aborti, seksuāli transmisīvās slimības (STS) un HIV/AIDS. [4] Tālāk esejā es arī aplūkošu minētās problēmas, kuras diemžēl jau ir ļoti aktuālas un izplatītas mūsu sabiedrībā.
Pēc Veselības Veicināšanas valsts aģentūras „Latvijas skolēnu veselības paradumu pētījuma 2001/2002” (HBSC) aptaujas datiem, vidējais dzimumdzīves uzsākšanas laiks ir 14,3 gadi. Lai gan pēc citiem datiem, vidējais dzimumattiecību uzsākšanas vecums pēdējo gadu laikā ir samazinājies, un tie ir 17 gadi gan zēniem, gan meitenēm. [3] Arī tika minēts, ka pēdējo dzimumsakaru laikā prezervatīvus lietojuši tikai 77,3% meiteņu (viņu partneru). [5] Tas jau parāda, vai nu jauniešu nezināšanu vai vienaldzību šajā jautājumā. …
