Jau kopš dzīvības izcelšanās dzīvās būtnes sāka ietekmēt dabā noritošos procesus, iespaidojot gan vielu, gan enerģijas plūsmas, un tādējādi piedaloties savas dzīves vides veidošanā. Dzīvo organismu darbības rezultātā (vispirms fotosintēzes rezultātā) ir izveidojies pašreizējais atmosfēras sastāvs, kas savukārt nosaka Zemes klimatu, dzīvības pastāvēšanu tās esošajās formās. Tad, kad kādu faktoru ietekmē apkārtējā vide kļuva nelabvēlīga dzīvo organismu attīstībai, tie nenovēršami tika nolemti bojāejai vai arī izmainījās to kopienu struktūra. Vides piesārņojums, kas spēj apdraudēt mūsu planētu, un cilvēces pastāvēšanai nepieciešamo resursu milzīgie patēriņa apjomi ir kļuvuši par vienu no nozīmīgām problēmām, ar kurām cilvēce saskaras mūsdienās. Līdz ar to rodas nepieciešamība sabalansēt sociālās vides un ekonomikas attīstību, nodrošinot vides aizsardzību tā, lai novērstu ekoloģiskās katastrofas draudus cilvēces pastāvēšanai
20. gadsimtā pierādījās, ka cilvēka nelabvēlīgās ietekmes uz vidi (vispirms rūpnieciskās un lauksaimnieciskās ražošanas, kā arī sadzīves atkritumu uzkrāšanās), var padarīt cilvēka dzīves vidi par neizmantojamu, kā arī var novest pie visai straujas resursu (vispirms neatjaunojamo) izsmelšanas vai arī to kvalitātes pazemināšanos. Cilvēka nelabvēlīgās ietekmes uz vidi var izpausties gan lokāli (piemēram, atkritumu uzkrāšanās un augsnes un pazemes ūdeņu piesārņošana), reģionāli (piemēram, skābo nokrišņu veidošanās, jūru piesārņojums), kā arī globāli (globālās pasiltināšanās draudi, ozona koncentrācijas stratosfērā pazemināšanās).
Liela daļa vides piesārņojuma rodas no katram cilvēkam ikdienā izmantojamām lietām, piemēram, slāpekļa dioksīda palielināšanās galvenais cēlonis ir transportlīdzekļu izplūdes gāzes, savukārt gaistošie organiskie savienojumi rodas galvenokārt dažādu šķīdinātāju lietošanas rezultātā, benzīna transportēšanā un sadalē.
…
