Termins viduslaiki radās Eiropā 17.gs.(pastāv arī variants,ka šis vārds radies jau 15.,16 gs. Itālijā humānisma virziena literātu un vēsturnieku aprindās), lai izteiktu uzskatu, ka starp slavenajiem klasiskās Grieķijas un Romas laika sasniegumiem un pašreizējo laikmetu plešas ilgs un drūms pārrāvuma periods. Viduslaiki ir tūkstoš gadu ilgs vēstures posms starp senajiem laikiem un jaunajiem laikiem. Šis termins kļuva populārs, un mūsdienās tas ir atrodams katrā vēstures vārdnīcā, taču reti kurš zinātnieks tam piešķir nicinošu nozīmi, kā tas bija sākotnēji. Tas taču ir skaidrs, ka no vēstures var tikai mācīties. Un ļoti liels pluss viduslaiku kultūrā ir kristietības uzplaukums, kas ir par iemeslu, lai viduslaikus nesauktu par “tumšo laiku”. Toties skeptiķu argumenti pret viduslaikiem ir personības zaudēšana, kārtu un sociālo slāņu izveidošanās, kas noveda pie cilvēku nevienlīdzības.
Neliela vēsturnieku grupa uzskata, ka viduslaiku kristietība ir vienkārši pārāk liela ārišķība, kas nemaz neatbilst tās principiem. Itāļu humānisti šo laiku uzskatīja par kutūras pagrimuma laiku, nodēvējot to par “gotiku”. Tomēr ar laiku šī attieksme mainījās, un jau 17.gs. radās interese par senajiem viduslaiku rokrakstiem. Daudzi vēlāko laiku kultūras un mākslas darbinieki pievērsās viduslaiku mākslai, smeļoties tajā iedvesmu, atzīstot tās savdabību un oriģinalitāti.
Rietumeiropas viduslaiku vēsturi parasti iedala 3 daļās:
agrie viduslaiki (~no 500.-1050.g.) saistās ar “lielo tautu staigāšanu” un “Karolingu renesansi”. Šo laiku var pielīdzināt tumsības periodam, jo materiālo un intelektuālo sasniegumu līmenis bija tiešām zems.Tomēr arī agro viduslaiku posmā notika nākotnei svarīgi procesi, piemēram, Rietumeiropā pamazām attīstījās sava, īpaša kultūras identitāte.…