Laikposmā no. 5. – 11. gs. Kristietību pieņēma turpat vai visas Eiropas tautas, un tās vienoja kopēja baznīcas virsvalde – pāvesta vara. 1054. g. oficiāli baznīca sašķēlās Rietumu katoliskajā un Austrumu pareizticīgajā baznīcā. Viduslaikos baznīcai piederēja noteicošais vārds gandrīz visās dzīves jomās. Izglītību bija iespējams iegūt tikai klosteru un baznīcu skolās.
1.1.Arhitektūra
Pēc kristietības atzīšanas Romā tika uzcelti daudz dievnamu. Baznīcu jeb sakrālajā būvniecībā kā paraugu izmantoja Romas publiskās celtnes un bazilikas. Baziliku tipa baznīcas bija ļoti vienkāršas. Tām bija taisnstūrveida plānojums un iekštelpa ar kolonnu rindām sadalīta vairākās daļās – jomos. Pus lokveida apsīda atradās vidusjoma dziļumā, galvenajai ieejai pretējā pusē. Kristieši tur novietoja altāri. Vidusjoma abās pusēs atradās sānjomi. Marmora grīdas un kolonnas, kā arī daudzkrāsainas mozaīkas radīja greznuma iespaidu bazilikas plānojuma baznīcās.
Par Bizantijas sakrālās arhitektūras pirmsākumu var uzskatīt Svētās Sofijas katedrāli, ko imperators Justiniāns I uzcēla Konstantinopolē 6. gadsimtā. Ievērojamākais jaunums šajā sava laika lielākajā baznīcā bija četru grandiozu kolonnu balstītais centrālais kupols. Kupols ar logu rindām paceļas sešdesmit metru augstumā un rada katedrālē gaišuma un plašuma sajūtu. Svētās Sofijas katedrāle kļuva par paraugu Bizantijas un Krievijas baznīcām, kā arī daudzām islāma pasaules mošejām. Daudzkrāsainās mozaīkas radīja svinīgi dievbijīgu gaisotni Bizantijas baznīcās.
Katoļu baznīcas bagātību pieaugums radīja visus priekšnoteikumus romānikas stila sakrālās arhitektūras izveidei Rietumeiropā. Dievnamus sāka celt lielākus nekā līdz šim, koka ēku vietā nāca akmens celtnes, un jumtu nesošās arkas tagad izbūvēja pusaploces formā. Iemesls, kas veicināja pāreju uz akmens celtnēm, bija bailes no ugunsgrēka. Romānikas stila uzplaukums bija 11. – 12. gadsimtā. …
