Nocietinājumu ieņemšana.
Ienaidnieka mūru sagraušanai izmantoja visdažādākās metodes. Vispopulārākā bija milzīgu akmeņu mešana pret pils mūriem izmantojot milzu katapultas. Izmantotas tika divu veidu katapultas-nelielas pārvietojamās katapultas, kā arī ‘’Trebušīras’’ (franču val.- trebuchet), kas bija stacionāras, taču daudz lielākas katapultas, un to mešanas attālums bija ievērojami lielāks. Katapultas izmantoja ne tikai akmeņu, bet arī degbumbu un pat pūstošu līķu mešanai pāri mūriem. Pārmetot pāri mūriem līķus uzbrucēji cerēja pilī izplatīt slimības, kas pils noslēgtajā vidē agrāk vai vēlāk nogalinātu visus iedzīvotājus un pils aizstāvjus. Šo metodi parasti izmantoja tad, kad aplenkums jau bija ievilcies, un uzbrucēji sāka zaudēt kareivjus, pārtiku, ūdeni vai ko citu. Reizēm aplenkumi ievilkās pat vairākus gadus, un viss, ko pils aizstāvji varēja darīt, bija šaut bultas un cerēt, ka ienaidniekam beigsies kāds no minētajiem līdzekļiem.
Uzbrucēji izmantoja arī tādas uzbrukuma ierīces kā ‘’Balistas’’ ar kurām izšāva milzīgas bultas un tarānus ar kuriem izgāza pils vārtus.
Mūru sagraušanai izmantoja arī tādu metodi kā ‘’parakšanās’’(no angļu val.-undermining)-zem mūriem izraka tuneli, kuru rakšanas laikā balstīja ar koka balstiem. Kad tunelis bija sasniedzis mūri, balstus aizdedzināja, un pēc laika tunelis iebruka, līdz ar to mūris zaudēja savu pamatu un sagruva. Šis bija visefektīvākais, bet arī vis grūtāk īstenojamais mūru graušanas paņēmiens, jo pils aizstāvji apšaudīja tuneļa ieeju, kā arī centās parakties zem ienaidnieka tuneļa no pils iekšpuses, un to sagraut tāpat, kā uzbrucēji bija plānojuši sagraut pils mūrus. Pilīm, kuras bija uzceltas līdzenumos vai tuksnešos bieži vien uzbruka arī ar aplenkuma torņiem. …
