Sākotnēji par viduslaikiem sāka runāt Tertuliāns (ap 160. - 220.) agrīnās kristietības laikā, kurš ar šo terminu saprata "tumšo" un slikto vidējo laiku starp paradīzes laiku un to laiku, kad sāksies jaunā un skaistā pasaule. Aptuveni 1500.gadā šo terminu sāka lietot, lai apzīmētu iepriekšējo "tumšo" laikmetu, kuru nomainīja "gaišā" renesanse. Viduslaiku sākumu datē ar 476. gadu vai arī ar 337. gadu, kas ir pirmā kristīgā imperatora Konstantīna nāves gads. Par viduslaiku beigu gadu uzskata 1453. gadu - Bizantijas sagrāves gadu. Citos vēstures avotos piedāvā citus gadus, piemēram, 800. gadu kā viduslaiku sākuma gadu, kas ir Karolingu impērijas uzplaukuma laiks, bet beigu - 1492. gadu, kad Kolumbs atklāja Ameriku. Kā kritēriju piedāvā arī pāreju no naturālās saimniecības uz naudas saimniecību ar banku sistēmu utt. Tomēr tradicionāli tiek uzskatīts, ka viduslaiki ir no 300./500.g. līdz 1500.g., šādā gadījumā viduslaikus var uzskatīt par vienīgo no trijiem lielajiem laikmetiem kultūras vēsturē (senatne, viduslaiki un jaunie laiki), kuram ir zināms sākums un beigas. Reizēm viduslaikus dēvē arī par feodālisma laiku, šo terminu ieviesa 18.gs. Francijā, kaut gan tas ir mazāk precīzs, jo neietver visus viduslaikus.
395.g. Romas impērija sadalās Austrumromā un Rietumromā. Austrumroma ir Bizantija ar Konstantinopoli centrā. 375.g. sākas huņņu virzība uz Eiropu no Donas, kas ir Tautu Staigāšanas sākums; 476.g. barbari Odoakra vadībā gāž pēdējo Romas imperatoru Romulu Augustu, Rietumroma tiek iznīcināta
Bizantijas kultūra
Uz pārējās viduslaiku pasaules fona Bizantija izcēlās ar savdabīgām tradīcijām, kuras noteica gan tās ģeogrāfiskais novietojums, gan iedzīvotāju un valodu daudzveidība, dažādu kultūras līmeņu un tradīciju saplūšana, politiskā un reliģiskā situācija.
Līdzīgi, kā citas valstis saņēma spēcīgu Bizantijas tradīciju ietekmi, arī bizantiešu kultūra, kas pamatā mantoja antīkās kultūras tradīcijas, saskārās ar spēcīgiem ārējiem impulsiem no Irānas, Ēģiptes, Sīrijas, vēlāk arī no Rietumeiropas un Senās Krievijas, un zemākas attīstības tautām, ko paši bizantieši dēvēja par barbariem - no armēņiem, gruzīniem, slāviem, gotiem, huņņiem u.c.
Bizantija bija kosmopolītiska valsts, kurā nebija nedz dominējošās nācijas, nedz bizantiešu tautas etniskā ziņā. Līdz ar to kultūru, kas izveidojās Bizantijā, var uzskatīt par pārnacionālu, jo tajā kā vienā veselumā iekļāvās visu jau pieminēto tautu ieguldījums, kā arī kristīgā, antīkā un austrumu tradīcija. …
