Viduslaiku pilsētu arhitektūrā izšķir divus stilus- romāniku un gotiku, kuras šādā secībā sekoja viena otrai.
Romānika ir arhitektūras un mākslas stils Eiropā, kas ilga no 10.- 12. gs. Romānikas posmā visi mākslas veidi bija pakļauti baznīcas ideoloģijai un saistīti ar arhitektūru. Romānikas stilu pārstāvēja galvenokārt sakrālā arhitektūra. Romānikas stilā cēla baznīcas, klosterus, arī nocietinātas feodāļu pilis. Baznīcas , kuru izveidē romānika izpaudās vispilnīgāk parasti bija bazilikālas celtnes ar transeptu, apsīdām , kapellām, torņiem; cilindriskām un krusta velvēm segtos jomus interjerā sadalīja arkādes. Celtnes bija masīvas, to fasādes greznoja iedziļināti portāli. Raksturīgs romānikas elements ir pusaploces arka. Romāniskajā arhitektūrā plaši izmantoti ciļņi, dekoratīvi gleznojumi Romānikas ornamentiku pārstāvēja floras, faunas, abstrahēti motīvi. Romānikas attīstībai ir vairāk pilsētniecisks raksturs, ciešākas saites ar antropoloģiskajām tradīcijām.
Jēdziens gotika ir vēl vairāk nosacīts nekā romānika. To radījuši renesanses laika mākslinieki, kuriem vārds “gotika” bija sinonīms vārdam “ barbarisms” (no ģermāņi cilts- gotiem). Vēlāk vārds gotika zaudēja savu nicinošo nozīmi un ar to sāka apzīmēt tikai klasisko un vēlo viduslaiku mākslu. Starp romānikas un gotikas stiliem ir grūti novilkt stingras hronoloģiskas robežas, tie itkā pāriet viens otrā nemanot. !2. gs ir krāšņākais romānikas uzplaukuma laiks, bet jau 12. gs vidū rodas arī pirmās gotikas stila celtnes. Gotikai ir 3 attīstības posmi: agrā gotika, dižgotika, un vēlā, jeb liesmojošā gotika. Savas virsotnes gotika sasniedza 13. gs. bet tās noriets aizsākās 14., 15. gs. Agrajā gotikā vēl bija spēcīgi jūtama romānikas stila ietekme- romānikai raksturīgais horizontāļu un vertikāļu līdzsvars. Ar laiku tomēr pieauga vertikālo līniju pārsvars, radās tieksme traukties augšup. Vēlākajā gotikā pieauga dekorativitāte un izsmalcinātība, kā arī misticisma tendences. …
