Viduslaiku pilsēta radās amatniecības no lauksaimniecības atdalīšanas procesa rezultātā. Pilsētas rašanās viduslaikos ir divi galvenie veidi. Pirmā ir spontāna apmetnes rašanās labvēlīgu faktoru ietekmē - biežāk agrīnā periodā. Klasiski attīstīto viduslaiku laikmetā dominē cits pilsētvides apdzīvotas vietas veidošanās veids, tās plānveida "radīšana" pēc kādas organizācijas vai personiga uzraudzībā. Vidējās pilsētas, parasti, nepārsniedza 20-30 hektārus. Neskatoties uz mūsu mērogā nenozīmīgo iedzīvotāju skaitu (2-20 tūkstoši cilvēku), iedzīvotāju blīvums bija diezgan ievērojams.
Neskatoties uz apbūves un pilsētas izskata, tās dibināšanas vietas un laika, oriģinalitāti un individualitāti, joprojām ir vērojamas dažas kopīgas pilsēttelpas organizācijas iezīmes. Pilsētā parasti bija katedrāle, viens vai vairāki tirgi, nocietināts centrs (burg, siete), pilsētas administrācijas ēkas (rātsnams), augstmanu pilis, fortifikaciju sistēma. Blakus pilsētai bija tirdznieciski-amatnieciskas priekšpilsētas un lauku rajons, kas ietvēra atsevišķu iedzīvotāju un pilsētas kopienas zemes. Bieži vien pat pilsētas mūros bija vieta maziem aramlaukiem, vīna dārziem un dārziem. Tolaik izplatītākās apmetņu formas bija taisnstūris un aplis. Viduslaiku pirmajā pusē dominēja aplis un tam pietuvinātās formas, pateicoties pirmo viduslaiku pilsētu "spontānajam" raksturam, kad apdzīvotā vieta tiecās uz centru ( burga vai katedrāle), apbūvēta pa apli atbilstošas formas sienam. Mazo ieliņu tīkls kopumā bija nesistemātisks, taču izcēlās viena vai divas plašākas ielas, kas varēja vai nu krustoties, vai iet paralēli viena otrai. Vēl viens apmetnes formas un attīstības variants ir radiāli-koncentrisks plānojums. Pati pilsēta bija apļa formā norobežota ar sienām, savukārt iekštelpu attīstība notika attiecībā pret vairākām galvenajām ielām, kas ved no centra uz mūriem. Sākot ar aptuveni XIII gadsimtu pilsētu forma sāk tiekties pēc taisnstūra pec pārdomāta plānojuma pamatu. Tas attiecas galvenokārt uz "izveidotajām" pilsētām.…
