Zviedrijas agresija Baltijā aktivizējās pēc Livonijas sabrukuma, jo Baltijas zemes bija tās, kuras pievilināja ar savu izdevīgo ģeogrāfisko stāvokli. Zviedrija bija viena no tām valstīm, kura vērsa savu agresiju pret Vidzemes teritoriju, iekarojot to, cīņā ar Poliju.
Ar Altmarkas pamieru (1629.g.) Gustavs Ādolfs ieguva juridiski Vidzemi un Igauniju kā Zviedrijas provinci. Zviedrija pati veidoja koloniāli juridiskas attiecības ar Vidzemi. Ar šo laiku Latvijas vēsturē sākās periods, ko vēstures literatūrā dēvē par „zviedru laikiem”.
Zviedrijas likumdošanas akti kā vispārīgas tiesības normas tika attiecināti arī uz Vidzemi, vienlaikus atzīstot arī agrākās vietējo muižnieku un birģeru privilēģijas.
Zviedrija valdīja Vidzemē nepilnus simts gadus, tomēr nepārtraukti karodami, zviedru kolonizatori vadījās galvenokārt no viena principa – kā pavairot valsts ienākumus.
Luterāņu reliģijas izplatīšana, tiesu iestāžu dibināšana un citi pasākumi bija tikai līdzekļi zemes pakļaušanai un zemnieku pilnīgākai izmantošanai.…