Vienlīdzības izpratne 20.gadsimta politikas teorijā

Līdz ar pašapziņas un izglītības līmeņa celšanos, cilvēki sāka apzināties savu nevienlīdzību. Tās pamatā var būt gan materiālie līdzekļi, gan sociālais stāvoklis, gan izglītība un citi faktori. Šī nevienlīdzības apzināšanās likusi teorētiķiem veidot teorijas, kas radītu vienlīdzīgākas materiālās, izglītības, varas un citas sadales metodes. Daudzi arī nonākuši pie secinājuma, ka nevienlīdzība ir dabiska un noteiktos apstākļos arī pozitīva parādība.
Lai arī vienlīdzības principi ir bijuši pieminēti arī iepriekšējo gadsimtu darbos, tieši 20. gadsimtā vienlīdzība ieguva ne tikai teorētisku, bet arī praktisku nozīmi. Ja iepriekš par vienlīdzīgiem tika uzskatīti lielākoties baltie vīrieši, tad 20. gadsimtā vienlīdzības princips tika paplašināts un ieguva divas dimensijas. Par vienlīdzību tika diskutēts teorijas līmenī, par to, vai tā ir īstenojama vai nav, un kādi ir īstenošanas nosacījumi.
Jau kopš gadsimta sākuma vienlīdzīguma teorijas ir mēģināts ieviest arī dzīvē. Sākot ar 20. gadiem plaši tika atzītas sieviešu tiesības, kaut arī feministu cīņa vēl turpinās, jo, pēc viņu domām, vienlīdzība nav panākama tikai ieviešot juridiskus regulējumus, tas ir jādara izmainot sociālo struktūru. Pēc Otrā pasaules kara ASV plaši izvērtās melnādaino tiesību atzīšanas kampaņas, kas savu panāca ar vismaz juridisku vienlīdzības atzīšanu. Praktiska vienlīdzība vēl tagad mēdz pilnībā nedarboties.…