Vientulība - mīts vai realitāte mūsdienās

Apziņa, ka tu esi kādam vajadzīgs, ir ārkārtīgi spēcīga. Tiklīdz sieviete jūt, ka viņas loma pieaugušo bērnu dzīvē sāk mainīties, viņa nereti pieļauj nopietnu kļūdu, mēģinot parādīt, ka ir neaizstājama, vislabākā, kā arī pastiprinot kontroli un kritizējot viņu izvēli. Piemēram, vedekla vai znots nav tik izglītots, neprot tik labi gatavot, neizgludina tik labi kreklu, kā to darījusi viņa. No šā sindroma bieži cieš māmiņu auklētie un lutinātie dēli, viņi bieži vien tā arī neapprecas, jo savu vienaudžu vidū nespēj atrast mātei līdzīgu sievieti.1
L. Binsvangers vientulību definē kā kompleksu un intensīvu pārdzīvojumu, kurā notiek specifiska sevis apzināšanās un atklājas attiecību pārrāvums, kas attiecas gan uz savstarpējām, reālajām attiecībām, gan uz attiecībām cilvēka iekšējā pasaulē. K. Rodžerss aplūko vientulības pārdzīvojumu no diviem aspektiem:
1)vientulība kā nošķirtība – cilvēkus šķir viņu unikalitāte, runājot K. Rodžersa vārdiem: ”Tu nekad neuzzināsi, kas esmu es, bet es nekad neuzzināšu, kas esi tu”;
2)vientulība kā patiesu, pilnvērtīgu attiecību trūkums starp cilvēkiem.2
Visvairāk vientuļu cilvēku ir lielākajās pasaules metropolēs. Taču tur ir arī daudz tādu, kuri labprāt vēlētos nodibināt ģimeni. Tomēr lielpilsētas vide neveicina pastāvīgu attiecību veidošanos, apgrūtina iepazīšanos. Citādi ir laukos un mazpilsētās, kur liela daļa iedzīvotāju cits citu pazīst. Te cilvēki nodarbojas ar sīko biznesu.…