Norvēģija, Zviedrija un Dānija bija nabadzīgas un pārapdzīvotas valstis. Tā, kā māju manto tikai viens no dēliem, pārējiem nākas laimi meklēt citur. Daudzi dodas laimi meklēt jūrā, kļūdami par laupītājiem vai tirgotājiem, vai arī piekopdami ir vienu, ir otru amatu. Šos jūras laupītājus sāk dēvē par vikingiem. Ir vairākas versijas par to, kā radies vārds vikings. Daži valodnieki uzskata ka tas radies no vārda „vik”, ar kādu normaņi apzīmē šauru jūras līci, jo parasti šādos līčos slēpušies seno pirātu kuģi un uzglūnējuši tirgotāju kuģiem. Vēl, domājams, ka vārds vikings cēlies no skandināvu darbības vārda „vikja”, kas nozīmēja aiziet prom, nošķirties, un tā skandināvi apzīmēja vīrus, kas uz ilgāku laiku bija atstājuši savu dzimteni, lai dotos karagājienā. Vārds “vikings” bija vārds kādā sevi sauca skandināvu sirotāji. Sažādās zemēs vikingus sauca dažādi, piemēram, Rietumeiropā vikingus sauca par normaņiem, Bizantijā par varingiem, Kurzemē par neticīgajiem vai sarkanmatainajiem, bet Krievzemē - par varjagiem. Rakstiskas liecības par vikingiem nav saglabājušās, tādēļ zināšanas par šo periodu galvenokārt pamatojoties uz arheoloģiskajiem atradumiem. Arī sāgas mazliet izgaismo šo laikmetu. Lai gan tās pierakstītas vēlāk, sāgas balstījās uz nostāstiem, kas mutvārdu formā nodoti no vienas paaudzes otrai. Agrākā liecība par vikingu laikmeta sākumu ir par dāņu un norvēģu jūras sirotāju iebrukumu vienā noklosterirm, kas atradās uz salas pie Anglijas krastiem 793.g.…
