Ilgu laiku, runājot par noziedzīgajiem nodarījumiem, uzmanība tika pievērsta tikai nozieguma izdarītājam un pašam noziegumam, bet persona, kura cieta šī nodarījuma rezultātā, palika otrajā plānā.
Viktimoloģija (zinātne par upuri) sāka attīstīties tikai pagājušā gadsimta otrajā pusē, lai gan daži atsevišķi darbi par šo jautājumu bija parādījušies jau agrāk.
Savā darbā aplūkošu jautājumus, kas skar viktimizāciju un, konkrēti, viktimizāciju socializācijas procesā. Domāju, ka socializācijas process ir viens no galvenajiem faktoriem viktimizācijas procesā.
Uzsvars šajā darbā ir likts uz bērnu un nepilngadīgo viktimizāciju, kaut gan socializācijas procesa nepilnības un defekti visas dzīves laikā var spēlēt lielu lomu arī pieaugušo vēlākajā viktimizācijā.
Pētījumi par upuri ir svarīgi tāpēc, ka ne vienmēr cietušais par to dara zināmu tiesībaizsardzības iestādēm, īpaši, ja noziedzīgais nodarījums ir pastrādāts ģimenē vai darba kolektīvā. Tas ir saistīts ar daudziem faktoriem – upura kaunu par to, ka viņš ir cietis, piemēram, no ģimenes locekļa puses („ko teiks apkārtējie”), no bailēm zaudēt darbu („ja kaut ko teikšu, mani atlaidīs, samazinās atalgojumu, radīs neciešamus apstākļus, es jau tāpat neko nepierādīšu”), no neziņas, ka pret cietušo ir pastrādāts noziegums (tas vairāk attiecas uz nepilngadīgajiem un personām ar psihiskās veselības traucējumiem).…