Vilhelms Purvītis ir īstais ainavas pirmatklājējs. Darbodamies nacionālās glezniecības skolas veidošanās sākuma posmā, Purvītis vērīgāk nekā citi bija pratis saskatīt dzimtās dabas īpatnējo, ziemeļnieciski atturīgo skaistumu un arī atradis tā izpausmei atbilstošāko gleznošanas veidu.
Purvīša audeklos daudzpusīgi attēloti Latvijas lauki un pļavas, meži un bērzu birzis, pakalni un ūdeņi. Tie rādīti visos gadalaikos un daudzveidīga apgaismojumā – saules spožumā, rieta atblāzmā , arī mēnesnīcas bālganajos staros. Motīvu izvēlē, pārdzīvojuma izpausmē, kompozīcijas veidojumā meistars nodibinājis vietējai skolai vēlāk tik raksturīgās tradīcijas. Pats būtiskākais tajās – nekad nezaudēt tuvību dabai, prast saskatīt skaisto arī ikdienā, vienmēr saglābāt pārdzīvojuma patiesumu.Purvīša darbos daudz poētisku toņu, taču allaž pamanāma mērķtiecīga atlase, formas nobeigtība. Viņa ainavās izpaužas līdzsvarots prāta un jūtu apvienojums.
Purvītis bija lauku cilvēks, ilgus gadus dzīvodams ciešā saskaņā ar dabu, tādēļ viņa mākslai nav raksturīgs idealizēts dabas skatījums, viņš bija pakļauts dabas likumībām.
Purvīti raksturo neatlaidība, liela pienākuma apziņa , pat varonība. Bez jebkādas palīdzības lauku zēns nostaigājis grūto un tālo ceļu līdz akadēmiķa godam. Ne velti audzēkņiem meistars vēlāk bieži atgādinājis: „Lielākais panākums māksliniekam ir atrast pašam sevi.”…
