Viljama Šekspīra traģēdijas "Otello" analīze

Traģēdijā „Otello” parādīts konflikts starp personību un apkārtējo sabiedrību, bet vairāk maskētā veidā. Pirmajā cēlienā it kā rakursā risinās traģēdijas „Romeo un Džuljeta” tēma: mī­lestība, kas cīnās pret apkārtējo vidi, kura atrodas veco - vidus­laiku uzskatu varā. Taču mīlestība tūlīt gūst uzvaru, un šī uzvara ir jo nozīmīgāka tāpēc, ka tā izcīnīta pār vienu no visvairāk iesīkstējušiem aizspriedumiem - rasu aizspriedumu. Brabancio netic, ka viņa meita būtu varējusi iemīlēt „melnādaino” bez bur­vības palīdzības. Tiesas ainā Otello paskaidro, kā šī mīlestība radusies. Tā izaugusi no Otello stāstiem par viņa varoņdarbiem un pārdzīvojumiem, dienot Venēcijas republikas karaspēkā:
„Ir viņai mīļa mana sūrā dzīve,
Man – viņas skaidrā, līdzjūtīgā sirds.”
Viņus vieno nevis aprēķins, nevis vecāku griba, pat ne stihiska tiekšanās vienam pēc otra (kā Romeo un Džuljetu), bet dziļa sav­starpēja saprašanās un iekšēja tuvība, t. i., viscēlākā cilvēku mī­lestības forma.…