Brīžam cilvēks, brīžam meža zvērs. Senos laikos vilkačiem tīcējusi gan Eiropa, gan Āzijā, gan Āfrikā. Bet mūsu paša Vidzeme turēta pa īstu vilkaču dzimteni. Larviešiem esot uzglabājušās vai visbagātākās un senākas ziņas par tiem. Stāsta, vilkaču bija tik daudz, ka viņi nokoduši vairak aitu nekā vilki. Kā to var noskaidrot? Senčiem bija drošs paņēmiens: ja redzi, ka vilks pleš aitu, uzsauc: “ Kūm, dod man ar.” Tad vilkacis atstāj pusi aitas, bet īstais vilks nedara. Kāpēc tik daudz vikaču latviešos bijis? Varbūt zemniekam kaut pa reizītei gribējās justie brīvam kā meža zvēram? Varbūt tas bija atriebes vārda aizsegā slepus pulcējušies tie, kas domājuši pret kungiem cīnīties. Bet varbūt vilkači “ savairojušies “ uz latviešiem? Kad mēness pārgrozās, vilkaci pārņemot milzīga kāre mežā skriet un par vilku pārvērsties. Parastākais veids pārvērstie izlīst caur sakni. Vispirms tikai janogērbj drēbes un labi tās jānoslepj. …