Vilkacis, vilkats, vilkateks (dialektā - kadars), latviešu mitoloģijā ar īpašām maģiskām izdarībām par vilku pārtapis viena vai otra dzimuma cilvēks. Pārtapšana notikusi vai nu pēc paša šā cilvēka brīvas gribas, vai arī kāds cits cilvēks (pats būdams burvis vai vilkacis) šo spēju tam iedod (visvairāk ar apvārdotu dzērienu, sevišķi alu), sacīdams šādus vārdus: “Tādas pašas drēbes tev kā man, pelēki svārki, gara aste,” - vai arī īsāk: “Kas man, lai notiek tev.” Ticība šādas pārtapšanas iespējai senatnē bijusi ļoti izplatīta ne vien Eiropā, bet arī Āzijā un Āfrikā. Tā piemitusi ne tikai vienkāršajai tautai, bet arī dižciltīgajiem un izglītotajiem sava laika sabiedrības locekļiem.
16. un 17.gs. par tipisku vilkaču darbības zemi tiek dēvēta Livonija, arī Lietuva un Prūsija. Jau senās Romas vēsturnieks Hērodots nosaucis neiru apdzīvoto zemi par “vilkaču zemi” respektīvi apvidu, kur vilkaču ir ļoti daudz. Profesors Šmits Hērodota minētos neirus uzskata par senajiem baltiem.
Ticība vilkačiem viduslaiku Eiropā pielīdzināta gara slimībai - mānijai. To nereti izmantojušas slepenas cilvēku apvienības, domājams, lai iebaidītu un sociāli pakļautu visus sabiedrības locekļus.
Baltijas vācu zinātnieki, garīdznieki, juristi savā laikā, rakstos un runās apkarodami vilkaču māniju tautā, atzina, ka cilvēks iztēlojas sevi par vilkaci, paši atrazdamies dziļā miegā. Citiem vārdiem - cilvēka gars, dvēsele iet vilkaču ceļu, bet miesa paliek uz vietas. Garīdznieki un juristi (P.Einhorns, H.Samsons u.c.) ir viduslaikiem raksturīgajā pārliecībā, ka visi vilkači ir arī burvji, kas atrodas gan fiziskā, gan garīgā saistībā ar Velnu. Apsūdzētos vilkačus tiesā tanīs pašās prāvās un ar tādām pašām metodēm kā burvjus un raganas. Izteikumi vilkaču prāvās, kā arī plašs latviešu folkloras materiāls liecina, ka atšķirībā no izglītotajiem demonoloģijas pētniekiem, sveštautiešiem, latviešu zemnieki ticējuši, ka maģisku izdarību ietekmē ne tikai cilvēka gars, bet arī ķermenis pārtop vilkā.
Vilkatām, tāpat kā vilkiem bijuši savi priekšnieki, virsaiši, kuŗi bijuši visuzinātāji. Tie gādājuši par visiem vilkatām, noteikdami arī darbus: kur laupījums dabūjams ēdienam, kā un kur tie noliktā laikā atkal par cilvēkiem lai paliek, kad vilkatas laiks beidzies. To visu stāstījis kāds cilvēks, kas septiņus gadus bijis par vilkatu. Reiz to sūtījis virsaitis tāļu, tāļu pēc baltas kazas, tā kā pēc tās ejot tam nodiluši kājām visi nagi. Reiz sūtīts pč suņa, kur viņam caur sētu lienot mugura ielūzuse. Reiz medījot suņi degunā ieplēsuši. No tā laika šam zīmes palikušas par atmiņu no vilkata laikiem: īsi nagi, līka mugura un rēta ģīmī.…
