Secinājumi
Saskaņā ar KL 177. panta 1. daļu krāpšana ir svešas mantas vai tiesību uz šādu mantu iegūšana, ļaunprātīgi izmantojot uzticēšanos vai ar viltu.
Krāpšana atzīstama par izdarītu ar viltu, ja mantas nolaupīšana ir notikusi, paziņojot cietušajam vai viņa pārstāvim nepatiesas ziņas vai arī noslēpjot faktus, kurus vajadzēja paziņot, tādā veidā maldinot cietušo, viņa pārstāvi vai citu personu, kura ir tiesīga pieņemt lēmumu par personai piederošo mantu vai mantiskām tiesībām.
Krāpšana izdarīta, ļaunprātīgi izmantojot personas uzticēšanos, ja persona izmanto viņai dāvāto uzticību pretēji cietušā interesēm, lai nelikumīgi iegūtu viņa mantu vai tiesības uz to.
Fakts, ka krāpšana tika izdarīta ar viltu vai ļaunprātīgi izmantojot personas uzticēšanos, vai arī pastāvot abām minētām pazīmēm, noziedzīga nodarījuma kvalifikāciju neietekmē. Visbiežāk praksē krāpšanas tiek izdarītas ar viltu vai arī ar viltu, izmantojot citas personas uzticēšanos.
Krāpšanas subjektīvo pusi raksturo mantkārīgs motīvs. Mantkārība ir konstatējama gan tad, kad persona veikusi nelikumīgas darbības nolūkā gūt kādu materiālu labumu sev, gan arī tad, ja darbības veiktas citas personas interesēs, proti, labuma guvējs ir cita persona.
…