Ne vienas valsts un sabiedrības pastāvēšana nav iedomājama bez tiesībām. Tiesības ir sabiedrības pastāvēšanas, attīstības un dzīves norises modelis un to mērķis ir aizsargāt katru indivīdu atsevišķi un nodrošināt likumību, godīgumu un drošību. Tiesības ir sarežģīta, daudzpusīga un svarīga sabiedriska parādība, ko jurisprudencē un filozofijā pamatoti sauc par fenomenu. Par tiesību būtību ir izteikti dažādi uzskati, pastāv daudzveidīgas tiesību doktrīnas, bet vienotu zinātnisku viedokļu šajā jautājumā nav. Tiesību jēdziens un uzskati par to laika gaitā ir ļoti mainījušies.1 Tiesības ir sabiedrības un katra cilvēka (indivīda) mijiedarbības neatņemama parādība. Sabiedrībā pastāvošās tiesības būtībā veidojas no katra indivīda atsevišķajām tiesībām kā tiesību kopums. Dzīvojot sabiedrībā, katram tās loceklim bieži jāatsakās no zināmas darbības par labu citam sabiedrības loceklim: tā neviens nedrīkst aizskart otra dzīvību, brīvību un mantu, bet katram sabiedrības loceklim jādzīvo un jāklausa tai kārtībai, kādu nosaka tiesības.
Tātad tiesības ir sabiedrības optimālās organizācijas modelis. Svarīgākie šī modeļa elementi ir: tiesību normas, principi, kategorijas un vispirms – taisnīguma kategorijas, morāle, juridiskās doktrīnas, tiesiskās darbības metodes, juridiskā tehnika u.c. Tiesību loma sabiedrībā lielā mērā ir atkarīga no tā , kurš princips valstī ir ņemt par pamatu.
Savā referātā es nolēmu pievērsties tiesību principu jautājumam, tā vietai un lomai tiesību sistēmā, kā vienam šī modeļa elementam.
Tāpat referātā tiks aplūkots jautājums par vispārīgiem tiesību principiem, kā arī tas vai tie ir atzīstami par tiesību avotiem. Noskaidrot šos jautājumus ir referāta galvenais mērķis.…
