Vitamīni pēc ķīmiskās uzbūves ir ļoti dažādas organiskas vielas, kas ir nepieciešamas dzīvības procesu norisēs. Salīdzinājumā ar citām uzturvielām vitamīni ir vajadzīgi nelielā daudzumā, bet, tā kā cilvēka organismā daudzi no tiem nespēj veidoties, tad tie jāuzņem ar uzturu. Vitamīnu trūkums uzturā, kā arī to nepietiekams daudzums izraisa organisma saslimšanu – avitaminozi vai hipovitaminozi.
Vitamīnu pētniecības sākumā, kad to ķīmiskais sastāvs vēl nebija zināms, tos apzīmēja ar latīņu alfabēta lieliem burtiem (A, B, C). Vēlāk atklājot, ka vienā apzīmētā grupā ir vairākas līdzīgas vielas, pie burtiem pielika cipariņus – B1, – B2 utt. Noskaidrojot vitamīnu uzbūvi, tiem deva ķīmiskus nosaukumus (tiamīns, piridoktīns u.c.). Bieži vitamīnus nosauc atbilstoši slimībām, kādas rada to trūkums. Tā iznāk, ka vienam un tam pašam vitamīnam ir vairāki apzīmējumi, kā, piemēram, B1 vitamīnu sauc ari par tiamīnu vai aneirīnu, C vitamīnu – par askorbīnskābi vai pretskorbuta jeb pretcingas vitamīnu. Vitamīnus iedala arī ūdenī šķīstošos (C un B grupas vitamīni) un taukos šķīstošos (A, D, E un K vitamīni).
…
