Vitrāža ir monumentāli - dekoratīvās mākslas veids. Par vitrāžām sauc caurspīdīgas bildes, zīmējumus, rakstus, kurus izveido uz stikla vai no stikla. Parasti tās tiek novietotas izgaismotās vietās - logu rūtīs, durvju stiklotajā daļā, gaismas lukturos.
Vitrāžas izveidošanas laiks nav zināms. Mozaīka no nelielām krāsainām stikla plāksnītēm tika atrasta Senās Romas Impērijas laikā (pirmais gs. pirms m.ē. un m.ē. sākums) un pirmo kristiešu dievnamos. Konstantinopolē, kas kļuva par Bizantijas galvaspilsētu m.ē. 330.gadā Sofijas katedrāle logi bija iestikloti ar krāsainiem stikliem jau drīz pēc katedrāles uzcelšanas.
Pēc viena no literārajiem avotiem ir zināms, ka, veicot izrakumus senās Itālijas pilsētās Pompejā un Herkulanumā, kuras nopostīja Vezuva izvirdums m.ē.79.gadā, tika atrastas krāsainas stikla mozaīkas grīdas, sienu gleznojumi un vitrāžu fragmenti. Pēc citiem avotiem - Pompejā atrada tikai grīdu un sienu stikla mozaīku, jo mājās logu bija maz, un pārsvarā bez stikliem. Tomēr logu stiklu izmantošanu apstiprina matētā stikla gabaliņi, kurus atrada, veicot izrakumus.
Iesākumā logu iestiklošana ar krāsaino stiklu bija stikla mozaīka, kas ievietota akmens vai koka ailēs - logu dekorācija. Pēc tam parādījās mozaīka no krāsainiem stikliņiem, kuri tika izgriezti un salikti svina rāmītī raksta, ģeometriska vai augu ornamenta veidā. Tādas mozaīkas tika saliktas metāla rāmī un ievietotas logu ailēs. Ļoti iespējams, ka lielajos logos izmantoja intensīvākas un košākas krāsas, bet mazajos logos - bālas un mierīgas krāsas.
Pamatojoties uz senāko kultūras pieminekļu izpēti var domāt, ka svina armatūra attīstījās no akmens un koka sieta. Pirmās patiesās ziņas par svina skrūvi ir X-XI gadsimtā. Tas bija liels tehnikas sasniegums.
Krāsainā stikla izmantošana logu greznošanai sākās tajā laikā, kad kristietība kļuva par oficiālo valsts reliģiju Romas Impērijā (m.ē. IV gs. beigas) un sākās intensīvā celtniecība. Senās Grieķijas, Senās Romas u.c. iepriekšējo laiku dievnami pārsvarā tika celti no marmora. Tie bija bez logiem, kā arī bez logu stikliem. Kristietības kulturālās tautas obligāti izrotāja dievnamu fasādes un interjeru ar krāsainiem stikliem.
M.ē. V-VI gs. ar krāsaino stiklu mozaīku izrotāja dažādas baznīcas dažādās Galilejas pilsētās, no kurienes šī māksla nonāca vācu pilsētās un citās valstīs. Pakāpeniski iestiklošana ar krāsaino stiklu izveidoja īpašu dekoratīvās mākslas nozari.
Halifāta laiku arābu mākslā arī tika izmantota stikla mozaīka. Krāsainos stiklus ievietoja loga rāmju koka vai akmens rakstu grebumos. Šis paņēmiens izdzīvoja simtiem gadu. Vidusāzijā un Vidējo Austrumu valstīs veidoja rakstainas logu restes - pandžara, kuru tukšās vietas aizpildīja ar krāsainu stiklu.
Kairā (Ēģipte) mošejās no seniem laikiem (m.ē. pirmais gs.) ir saglabājušās izcili skaistas ornamentāli rakstainās logu restes, kuras acīmredzot bija kā paraugs vēlākās izcelsmes vitrāžām.
Ar laiku paaugstinājās prasības attiecībā uz stikla mozaīkas zīmējumiem. Mēģināja tonēt krāsainos stiklus, uzklājot tumšākas krāsas. Tā IX gadsimtā atklāja stikla krāsošanas tehniku, izmantojot apdedzināšanu. Tādā veidā X gadsimta beigās radās un attīstījās stikla apgleznošanas māksla.…
