Freids un māksla
Freids mīlēja mākslu, īpaši klasisko literatūru, glezniecību un skulptūras. Tāpēc saprotams, ka savos pētījumos viņš nevarēja neiekļaut mākslu un mākslinieka radošo procesu. Tomēr Freidu maz interesēja estētiskais, jo, pirmkārt, viņš bija psihoanalītiķis. Viņš pats saka, ka nav liels mākslas pazinējs, drīzāk diletants un ka pats ir ievērojis to, ka bieži uz viņu pats mākslas darbs atstāj lielāku iespaidu, nekā tā formālais un tehniskais izpildījums. Visvairāk tas viņam izpaužoties literatūrā un skulptūrās, nekā glezniecībā (5., 8-9.lpp). Tāpēc Freids grib noskaidrot, kādēļ mākslas darbs var atstāt šādu iespaidu.
Freida mākslas analīze parādās kā bezapziņas radīto simbolu atšifrēšana, kas visbiežāk saistīta ar bērnu seksualitāti. Mākslinieciskās izpausmes kā bezapziņas darbošanās, kuras var saprast. Pēc viņa domām, mākslā mūs aizrauj tikai mākslinieka ieliktā doma, cik labi viņam to izdevies izpildīt un cik labi mēs to saprotam; bet saprast ne tikai racionāli, bet arī emocionāli. Sajust tos afektus, kas mākslinieku pamudinājuši šo mākslas darbu radīt. Lai to izdarītu, nepieciešams noskaidrot „domu” un „saturu”, kas darbā ielikts. Neskaidrību rada vienīgi racionālās un emocionālās uztveres sasaistīšana, kas nevar tikt risināta abstrakti, bet vienīgi saistībā ar mākslinieciskajām dotībām, mākslinieka individualitāti un personīgajām skatītāja īpašībām. Freids bija tradicionāls savā mākslas gaumē, lai gan pats bijis iedvesmas avots sirreālistiem. Vēstulē savam draugam Karlam Abrahamam, kurš bija nosūtījis viņam ekspresionisma stilā zīmētu zīmējumu, raksta, ka tas bija šausmīgs portrets un pārmet viņam aizraušanos ar moderno mākslu (5., 9.lpp). No Freida teorijas izriet doma, ka mākslinieks savus iekšējos pārdzīvojumus izsaka mākslinieciskā formā, attēlos un simbolos.
…
