Šajā darbā nedaudz aplūkošu Junga biogrāfiju un ieskatus, atšķirības no Freida psiohoanalīzes saistībā ar vizionārās jaunrades teoriju, tās piemērus pasaules kultūrā un iespējamos piemērus latviešu kultūrā.
Jungs iedala jaunradi vizionārajā un psiholoģiskajā, skaidrot psiholoģisko jaunradi kā tādu, kuras materiāls ir atrodams cilvēka sasniedzamības jomā, atšķirībā no vizionārās jaunrades. Šo iedalījumu es tuvāk apskatu darbā. Vizionāro jaunradi Jungs attiecina gan uz litaratūru, gan glezniecību, bet darba ietvaros vairāk pievērsīšos tās izspausmei litaratūrā. Aplūkošu dazas pretrunas starp Junga un Freida uzskatiem, lai sniegtu plašāku ieskatu mākslas un radošā cilvēka izpratnei psihoanalīzes ietvaros. Kā arī aprakstīšu dažus piemērus, lai sniegtu skaidrāku priekštatu par vizionārās jaunrades izpausmēm....
Secinājumi
Jungs savā psihoanalīzē nošķir autoru no darba, pievēršoties darba analīzei, tādējādi padarot to par autonomu, tai pašā laikā neatraujot to no sava laikmeta. Savukārt Freids skaidro darbu caur autoru. Lai arī šīs varētu skatīt kā divas stingri nošķiramas analīzes metodes, manuprāt, tās papildina viena otru.
Jau pats Jungs atzīst, ka Freida metode citreiz ir veiksmīga, bet tā nepieskaras darba būtībai, kuru izskaidrot cer Jungs. Tomēr nav īsti skaidrs, kā to var izdarīt un, kā stingri nošķirt vizionāro jaunradi no psiholoģiskās, ja reiz darbā tās mēdz plūstoši pārklāties, kā gadījumā ar Gētes „Faustu”. Turklāt pirmpārdzīvojumus, kas ir šīs jaunrades avots, ir tikai spēcīga nojauta, kuru autors iekļauj vārdos un tēlos, izmantojot tos kā līdzekļus.…