1. Ievads
„Dievs, ļauj Latvijai kļūt laimīgai!” Šo novēlējumu kādreiz ir teicis izcils valodnieks, filoloģijas doktors, autoritāte, kuru ievēroja ne tikai Krievijas zinātnieki, bet arī Latvijas, Lietuvas un daudzi citi Eiropas valodnieki. Vladimirs Toporovs bija tas cilvēks, kura pētījumu loks bija tik plašs, ka to nevarētu atkārtot neviens cits.
V. Toporovs bija enerģisks, radoša spēka pilns, zinošs, bet arī kluss, konferencēs nemēdza uzdot jautājumus. Ja kādu reizi tas notika, tas bija liels pārsteigums viņa kolēģiem. Šis valodnieks nedzinās pēc naudas, slavas, tituliem, tie paši viņu atrada. V. Toporovs vēlējās tikai vienu, proti, izstāstīt saviem lasītājiem to, ko ir uzzinājis, izpētījis, secinājis. Viņam bija daudz ideju, kuras tā arī palika neīstenotas.
Par referāta objektu izvēlējos tieši šo personību, jo bija interesanti izpētīt, ko krievu tautības cilvēks ir teicis par baltiem. Darba gaitā secināju, ka šim valodniekam bija īpaša mīlestība pret leišiem un latviešiem, viņš lika novērtēt mūsu valodas un pievērsa visas Eiropas uzmanību šai valodu grupai, proti, baltiem. Grūtības darba izstrādē sagādāja informācijas trūkums latviešu valodā. Tā kā tika strādāts ar materiāliem krievu un leišu valodā, autore neizmantoja atsauces, jo no tekstiem neņēma tieši teikumus, bet gan tikai galveno domu, atziņu, kuru ietērpa savā tekstā.
2. Vladimira Toporova biogrāfija
Dzimis 1928. gada 5. jūnijā Maskavā. Viņa tēvs bija zemnieks, bet vecāmāte prata ārstēt cilvēkus ar tautas medicīnas palīdzību, tādēļ daudzi viņu uzskatīja par burvi. 20. gs. 20to gadu sākumā Toporova tēvs aizbrauca no dzimtās Kovrovas uz Vozņesensku mācīties par dzelzceļa darbu inženieri. Tur viņš iepazinās ar sievieti, kas kļuva par Vladimira Toporova māti. Turgeņeva laukumā atradās māja, kur piedzima Toporovs, zinātnieks pavadīja tur visu savu bērnību un jaunieša gadus. Mātes māte bija īsta Maskavas dāma, tā agri kļuva par atraitni, strādāja par grāmatvedi un kasieri dažādās iestādēs un veikalos.
Jau no agrās bērnības Toporovs juta savādu atbildību par pagātni, tagadni un nākotni. Viņš aizrāvās ar pasaules literatūru, filosofiju un vēsturi. Neskatoties uz to, Toporovs izvēlējās veltīt savu dzīvi lingvistikai, nevis literatūrzinātnei, jo tā bija mazākā mērā pakļauta tā laika ideoloģijai.
1951. gadā pabeidza studijas MVU (МГУ) – Maskavas valsts universitātē, kur studēja filoloģiju. MVU viņa pasniedzēji bija: Rjazanovs, Gudzijs, Libans, Pētersons, Kuzņecovs u.c. Viņš apprecējās ar savu kursa biedreni, viņu laulībā dzima divas meitas. Kopš 1954. gada Vladimirs Toporvs bija akadēmiķis, viņš tika uzņemts par darbinieku KZA Slāvistikas institūtā. 20. gs. otrajā pusē Krievijā izveidojās sarežģīta politiska situācija, tie zinātnieki, kuri vēlējās iegūt doktora grādu savā nozarē nevarēja to darīt dzimtenē, Toporovs to darīt nevēlējās. Daži Toporova draugi savas disertācijas aizstāvēja ārzemēs. Kad viņa kolēģis Ņikita Tolstojs kļuva par Literatūras nodaļas locekli, spēja ietekmēt KZA lēmumus. Pateicoties Tolstoja vēstulei, kurā tika uzskaitīti valodnieka lielie nopelni, 1988. gadā bez disertācijas aizstāvēšanas Toporovs kļuva par filoloģijas doktoru honoris causa. No 1990. gada 15. decembra Toporovs bija KZA (PAH) – Krievijas Zinātņu akadēmijas Literatūras nodaļas loceklis.
…
