V.Šekspīra traģēdijas "Karalis Līrs" iestudēšanas variants

Izvēles pamatojums
Par savas radošās interpretācijas objektu izvēlējos Šekspīra klasisko lugu „Karalis Līrs”, un drīz vien savu izvēli sāku nožēlot – tieši šo lugu bija iestudējis gan Nacionālais, gan Valmieras drāmas teātris. Ambīcijas ne pa jokam – sacensties ar diviem jau pieredzējušiem un visnotaļ profesionāliem režisoriem... Taču padoties nav manā dabā, tādēļ no nodoma interpretēt tieši šo lugu neatteicos. Lai neiespaidotos un nezaudētu savu oriģinālo domas pavedienu, abus iepriekšminētos iestudējumus neapmeklēju, taču kritikās bija lasāms, ka Valmieras drāmas teātra iestudējums bija krietni vien veiksmīgāks, vēl jo vairāk tāpēc, ka Rūdolfs Plēpis, kas karaļa Līra lomu atveidoja Nacionālā teātra iestudējumā, ir izteikti komisku, nevis traģiski dramatisku lomu atveidotājs.
To, ka Šekspīrs ir izcils dramaturgs, droši vien nav jāsaka (par to strīdas vienīgi tie, kas uzskata, ka Šekspīrs nemaz nebija Šekspīrs). Mani viņa lugas piesaista ar atklāto traģismu un spēcīgajām emocijām, kas atklājas visās lugās. Arī komēdijas Šekspīrs pratis veidot tā, lai tās nekļūtu lētas un banālas, bet saturētu arī kaut ko no vielas pārdomām.
Raksturīga Šekspīra lugu pazīme – varoņu masveida bojā eja lugas beigās. Īpaši izteikti „Hamletā”, „Romeo un Džuljetā” un „Karalī Līrā”. Tas vismaz lasītājus un skatītājus atbrīvo no prātošanas, kas ar varoņiem notiek tālāk.…