Nobeigums.
Mans viedoklis par Ž. Piažē intelekta attīstības teoriju.
Uzskatu, ka daudzas lietas, kuras minētas šajā referātā atbilst patiesībai. Rakstot par šo teoriju, vilku paralēles, domājot par bērniem, kurus zinu kopš mazotnes. Lielākoties ar bērniem, kuri ir līdz 3 gadu vecumam. Šobrīd man tādas ir divas meitenes – krustmeitiņa Anna (2 gadi, 8 mēn.) un viņas māsa Renāte (9 mēneši). Ievēroju, ka ir lietas, kuras sakrīt ar Ž. Piažē teoriju. Piemēram, ņemot par piemēru sensomotoro periodu, kurā psihologs raksta, ka bērnam ir īpaši būtiska mātes klātbūtne, sevišķi pēc 6. mēneša, kad mazais sāk mammu „vaktēt” un meklēt, uztraukties, lai nepazūd. Esmu arī ievērojusi, ka mazā Renāte, tikko iemācījās rāpot, ļoti cītīgi seko mammai ik uz soļa. Kā viņa aiziet, tā mazā dzenās pakaļ, lai tikai neizlaistu no redzes loka. Arī šķēršļu pārvarēšana ir pierādījusies praksē tieši šajā vecumā – no 8 mēnešiem, kad mazākā no māsām sāka celties kājās un, turoties pie mazā žurnālgaldiņa, stūma visu lieko, kas apgrūtina mērķa sasniegšanu, nost no galda.
Savukārt mani novērojumi attiecībā uz vecāko meiteni Annu atkal apstprina psihologa Žana Piažē teoriju. Šajā gadījumā uz šo meiteni attiecas pirmsoperatīvais periods. Šobrīd šis bērns ļoti aktīvi runā, stāsta, kur bijis, kā gājis, kas jauns, kā jūtas, ir izteikta iztēle, jo nereti, stāstot par kādu notikumu, šo to piedomā klāt. Esmu novērojusi viņā arī spēju iztēloties neikdienišķo parastos priekšmetos, piemēram, vienu dienu viņa mani cienāja ar plastilīna pankūkām, cepa tās plastmasas trauciņā. Vienu gan nevarējām sarunāt – knapi atturēju meiteni no tās „pankūkas” apēšanas, jo ne par ko viņa man negribēja piekrist, ka plastilīnu ēst nevajag un nedrīkst. Tāpat esmu ievērojusi arī egocentrisma iezīmes. Tikko Anna sāka lietot vārdu „es”, to varēja izjust izteiktāk. Ja viņai jautā, kā sokas mammai, tētim, māsai, viņa nedomājot atbild, ka labi, jo tā vienmēr visi saka, respektīvi, viņa atbild vadoties pēc savas pieredzes, ko ir dzirdējusi iepriekš, bet nevar iztēloties, kā patiešām ir citam. Tāpat arī vieglāk viņai pateikt, lai kaut ko kaut kā nedara, paskaidrojot nevis, kā jūtas cits, bet skaidrojot caur viņas prizmu, piemēram, šad tad, kad lielajai meitenei uznāk liela mīlestība vai arī greizsirdība uz mazo māsu, viņa mēdz nodarīt pāri, un tad labāk skaidrot, ka māsai sāp tāpat kā viņai sāpēja, nevis vienkārši pateikt, ka citam tad sāp. Tas, manuprāt, tomēr rada atšķirību bērna saprašanā, ka pāri darīt nevajag un kāpēc.
…
