Žanriskās īpatnības 20.gs. sākuma latviešuīsprozā

Latviešu literatūrā gadsimta pirmajos gadu desmitos ir atrodams gandrīz viss virzienu un literāro strāvojumu spektrs, kas šinī laikā ir pasaules rakstniecībā. 1905. gada notikumi lielā mērā veicināja latviešu rakstniecības noslāņošanos dažādos grupējumos, asāk sadalīja dažādu literāro virzienu piekritējus.
20.gs. sākumā latviešu literārā sabiedrība bija sašķēlusies divās opozicionārās daļās. Bija izveidojušās divas absolūti atšķirīgas nostādnes gan cilvēka konceptā. gan literatūras mērķu konceptā, gan arī ļoti principiālajā jautājumā- kāda ir literatūras misija. Bija izveidojušies modernistiskās tradīcijas piekritēji (V. Eglītis, Fallijs, H. Eldgasts, F. Bārda, E. Virza, Augusts Baltpurviņš u.c.) un klasiskās tradīcijas piekritēji (R. Blaumanis, A. Niedra, E. Birznieks- Upitis, A. Upīts u.c).
Modernisti noliedza jebkādus tabu elementus- var attēlot pilnīgi visu. Rakstnieki uzskatīja, ka erotikai ir ļoti liela nozīme. Vairs nebija orientācija uz literatūru, kas bija saprotama visiem. Tie uzskatīja, ka tikai izredzētie var to saprast. Centrā izvirzīja individuālismu. Cilvēks tiek parādīts plašākos aspektos. Viņi uzskatīja, ka māksla nav sasaistāma ar politiku. Darbos atspoguļojas tas, ka cilvēkā ļoti daudz dominē fiziskās tieksmes. Modernisti uzskatīja, ka mākslinieks var neierobežoti izvēlēties jebkuru tēmu un jebkādus izteiksmes līdzekļus. Latviešu modernisti savā daiļradē centās realizēt neatkarību no sociuma un ideoloģijas.1 Šie rakstnieki bija pirmā skaidri konstatējamā paaudze, kuri plašāk iepazinās ar Rietumeiropas un Krievijas moderno literatūru. …