Izvēlējos rakstīt par Žana Žaka Ruso (Jean-Jaques Rousseau) tautas suverenitātes koncepciju, jo uzskatu ka tieši šī politiski filozofiskā ideja kopā ar sabiedriskā līguma koncepciju visbūtiskāk ir ietekmējusi sabiedrisko iekārtu attīstību līdz pat mūsdienām. Šī ideja un uz to balstītā 1789. gada Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija izmainīja sabiedrības izpratni par valsti un tās uzdevumiem vispār. Tā ir pamatā gandrīz visiem mūsdienu demokrātiskajām iekārtām un iekļauta vairumā demokrātisko valstu konstitūcijās, arī Latvijas Republikas Satversmes otrajā pantā ir teikts: “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”. Tieši šāda doma ir mūsdienu demokrātijas pamatā - tā parāda iedzīvotāju kopuma dominējošo lomu valsts iekārtā un tās darbības virzienu noteikšanā.
Tomēr jāatzīmē arī šīs koncepcijas lielā nozīme dažādu totalitāro režīmu izveidē un to ideoloģijas pamatošanā, padarot tautu par viendabīgu masu, kas aizliedz atsevišķu personu individualitātes izpausmes, izmantojot represīvus līdzekļus un pamatojoties uz pseidozinātniskām teorijām, kas savukārt novedušas pie lielākajām katastrofām cilvēces vēsturē - plašiem militārajiem konfliktiem un “sabiedrības gribai” neatbilstošu cilvēku masveida iznīcināšanas.
Tādēļ sevišķi būtu jāizceļ tautas suverenitātes idejas neviennozīmība un tās izpratnes problēmas, kas daļēji ir saistītas ar paša Žana Žaka Ruso personības īpatnībām, kas atspoguļojas viņa darbos un idejās, kuru lielo filozofiski politisko nozīmi nevar noliegt. Tāpat ir jāatzīmē arī Ruso uzskatu neatbilstība valdošajiem uzskatiem apgaismības laikmetā, kas uzskatāmi parāda trūkumu klātesamību gandrīz jebkurā filozofijas vai domāšanas virzienā.…
