Zinātnieki ir plānojuši veikt kosmisko lidojumu uz Marsu. Taču vēl arvien nav īstenojies slavenā franču rakstnieka Žila Verna aprakstītais ceļojums uz Zemes centru. Par Zemes iekšējiem slāņiem mēs zinām ļoti maz. Iekļūt Zemes dzīlēs nav viegli. Ir jāpārvar liels attālums, turklāt Zemes iekšienē ir tikpat karsts kā uz Saules. Zemes garozas virsējo kārtu zinātnieki var izpētīt tieši – pētot atsegumus, izdarot urbumus un rokot šahtas. Pasaulē dziļākā šahta ir 4 km dziļa, tā atrodas Dienvidāfrikas dimantu raktuvēs. Dziļākais ģeoloģiskais urbums ir 12 km dziļš, un tas ir izurbts Kolas pussalā Krievijā. Latvijas dziļākais urbums izdarīts Liepājas rajonā, un tā dziļums ir 1935 m.
Zemes dziļāko slāņu pētīšanā zinātnieki izmanto netiešās izpētes metodes. Tā, piemēram, zinātnieki mēra zemestrīces viļņu un arī mākslīgi radīto sprādzienu viļņu atšķirīgo izplatīšanās ātrumu dažādos iežos. Un pēc šiem datiem zinātnieki spriež par Zemes iekšējo uzbūvi.
Zemeslodes iekšējā uzbūve. Zemi mēs varam salīdzināt ar vistas olu – čaumala ir Zemes garoza, baltums – mantija, bet olas dzeltenums – kodols. Zemes garoza ir zemeslodes cietais ārējais apvalks, kas caurmērā ir 40 km biezs. Mantija ir karstu, plastisku iežu masa, kas atrodas zem Zemes garozas. Tās biezums – 2860 km. Zemes centrā atrodas kodols. Daudzi zinātnieki uzskata, ka Zemes kodols sastāv no dzelzs un niķeļa sakausējuma. Kodola rādiuss ir 3470 km.
Zemes garoza. Vislabāk ir izpētīta Zemes garoza, pa kuru mēs diendienā staigājam. Tās pazeminājumos atrodas okeāni un jūras. Izšķir okeānisko un kontinentālo Zemes garozu. Zemes garozu un mantijas augšējo daļu līdz 120 km dziļumiem sauc par litosfēru. Dziļi lūzumi sadala litosfēru atsevišķās daļās, kuras sauc par plātnēm, to biezums ir 75-125 km. Plātnes, slīdot pa plastisko mantijas slāni, lēni pārvietojas par 2-5 cm gadā. Plātnes, līdzīgi ledus gabaliem upē pavasara palos, brīžiem attālinās cita no citas, brīžiem virzās cita citai virsū, brīžiem saduras cita ar citu. Litosfēras plātnes ir dažāda lieluma, to skaits mainās, jo tās var dalīties un var arī savienoties. Plātņu kustību, pēc zinātnieku domām, izraisa vielas pārvietošanās mantijā. Karstā viela no dziļākiem slāņiem virzās augšup un litosfēras lūzumu vietās izplūst, atbīdot vienu plātni no otras vai arī uzstumjot tās vienu otrai virsū. Vietās, kur viena plātne paslīd zem otras, veidojas dziļūdens ieplakas – dziļvagas.
litosfēras plātnes nepārtraukti kustas, un to izraisa Zemes iekšējie sēksi. kaut arī plātnes pārvietojas lēni, gadā tikai par plaukstas platumu, miljoniem gadu laikā kontinenti veikuši tālus ceļojumus. Karstais, plastiskais mantijas augšējais slānis ļoti lēni, taču nepārtraukti kustas. Šīs kustības izraisa kontinentu pārvietošanos – dreifēšanu. Ir hipotēze, ka kontinenti veidojušies, sauszemes masīvam – Pangejai – sadaloties vispirms divās daļās – Laurāzijā un Gondvanā. Vēlāk, tām sadrūpot, Ziemeļamerika sāka slīdēt uz rietumiem, Eiropa un Āzija – uz austrumiem, bet Austrālija pārvietojās no Antarktīdas uz ziemeļiem. Tikai Āfrika ir palikusi gandrīz uz vietas. Kontinenti turpina pārvietoties arī mūsu dienās.
Arī mēs izpētot plātņu pārvietošanās ceļus, varam paredzēt, kurā zemeslodes vietā atradīsies kontinents pēc daudziem miljoniem gadu.
Par Zemes garozas veidošanos zinātniekiem ir dažādi uzskati. Mēs uzzinājām tikai par vienu no hipotēzēm – par tā saukto „plātņu tektoniku”.
…
