Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas valstī notiek intensīva valsts sabiedriskās iekārtas un ekonomikas pārkārtošana atbilstoši demokrātiskas valsts jēdzienam un principiem.
Latvijas likumdošanā pieņemtie normatīvie akti un valdības darbība bija vērsta uz demokrātijas un tirgus ekonomikas attīstību valstī. Tomēr izmaiņas likumdošanā automātiski nerada izmaiņas arī iedzīvotāju izpratnē, attieksmē un atbildībā pret privāto īpašumu. Sabiedrības attīstība, pēc pasaules pieredzes, ir vēl ilgstošāks process kā ekonomiskā attīstība. Par cik sabiedrība sadalās vairākos segmentos, arī zemes tirgus attīstība ir no tā ļoti atkarīga.
Zemes tirgus attīstība un aktīva darbība ar nekustamiem īpašumiem ir valsts ekonomiskās attīstības pazīme, jo tas attīsta ar mājokļu atjaunošanu un celtniecību saistītās tautsaimniecības nozares.
Dabas resursu, tajā skaitā zemes, tās dzīļu bagātību tirgus ir visai plašs un daudzveidīgs. Tas rada konkrētas grūtības vienotai pieejai šo tirgus objektu ekonomiskā raksturošanā. Ir zināms, ka zeme kā dabas resurss ir lauksaimnieciskās ražošanas un mežsaimniecības pamats. Ik gadus cilvēku upurus prasa ogļu iegūšana. Cik, šķēpu ir lauzti naftas dēļ! Uzņēmēji kalnrūpniecībā iegulda miljonus un miljardus. Latvija nav bagāta zemes dzīļu resursiem. Dimantu atradņu valstī nav, bet ir granīts, oļi, māls, kūdra. Zeme ir dabiskais pamats jebkurām ražotnēm, to ēkām, ceļiem, lidlaukiem, administratīvām celtnēm, skolām, teātriem, dzīvojamiem namiem, dārziem un parkiem, sporta laukumiem utt.
Latvijā zemes tirgus darbojas no deviņdesmito gadu sākuma. Tomēr informācija par zemes tirgu un to ietekmējošajiem faktoriem ir nepilnīga un pārsvarā tā ir pieejama kā viena tirgus starpnieka viedoklis konkrētā laika momentā, kas pamatojas uz veiktajiem darījumiem. Zemes tirgus attīstības vērtēšanai darbā izmantoti dati no Valsts zemes dienesta un Zemesgrāmatas informācijas datu bāzēm. …
