Zemes tirgus attīstība un aktīva darbība ar nekustamiem īpašumiem ir viena no valsts ekonomiskās attīstības pazīmēm, jo tā attīsta ar mājokļu atjaunošanu un celtniecību saistītās tautsaimniecības nozares.
Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas valstī notiek intensīva valsts sabiedriskās iekārtas un ekonomikas pārkārtošana atbilstoši demokrātiskas valsts jēdzienam un principiem.
Atjaunojot 1937. gada Civillikumā paredzētās mantošanas tiesības, kādreizējie īpašnieki un galvenokāt mantinieki ne tikai Latvijā, bet visā plašajā pasaulē ieguva privātīpašumā zemi. Iespējams, ka daudzi cilvēki nolēmuši pirkto zemi apsaimniekot paši. Bija iespējams arī zemi nomāt no īpašnieka. Interesanti veidojās attiecības ar zemes privātīpašnieku grupu, kurā bija gan tie, kuri paši apsaimniekoja savu zemi, tie, kuri nedzīvoja laukos un nemaz netaisījās saimniekot uz savas zemes, bet tikai gribēja to iznomāt vai pārdot. Palika sastopamas arī tādas situācijas, kad uz viena privatīpašnieka zemes atradās cita īpašnieka vai arī pašvaldības ēka. Arī šajā situācijā bija iespējams gan zemi pārdot, gan nomāt, gan arī atteikties no turpmākās zemes apsaimniekošanas pieprasot kompensaciju.
Tā veidojās zemes tirgus ar pieprasījumu un tā īpašībām, ar piedāvājumu un savām īpašībām. Privatizācija Latvijā pamatos atrisināja vienu no svarīgākajiem pārejas perioda uzdevumiem: radīts drošs privāto īpašuma attiecību pamats tirgus ekonomikai ar privāto iniciatīvu kā dzinuli un konkurenci kā spararatu, vienlaikus būtiski sašaurināta valsts un pašvaldību kā uzņēmēju darbība.
Zemes tirgus darbības aktivitāte ir cikliska un tieši saistīta ar valsts ekonomikas ciklisko attīstību. Pie tam nekustamā īpašuma tirgus aktivitātes kritums ir vēstnesis ekonomiskās attīstības kritumam, bet nekustamā īpašuma tirgus uzplaukums ir ekonomikas uzplaukuma vēstnesis.…
